Aizvadītās brīvdienas bija tik izaicinoši siltas, ka daudzi rīdzinieki devās baudīt pavasari – kāds ziedoņa sajūtas ķēra lielveikalā, pielaikojot pavasara sezonas štātītes, bet vēl kāds devās šogad pirmajā pavasara braucienā uz Jūrmalu.

Vismaz manai paaudzei šis brauciens pirmkārt jau saistās ar vilcienu – stacijas kņada, vietas meklēšana vagonā, vēlams pie paša loga un tad īpašā sajūta, kad vilciens lēnām sāk savu braucienu – vispirms aiz loga garām paslīd stacija, tad – Rīgas nami un tad paveras skats uz Daugavu un gar logu zib Dzelzceļa tilta metāla loki.

Bet vai zinājāt, ka Dzelzceļa tilts aizvadītajās brīvdienās svinēja savu 104 dzimšanas dienu?

Dzelzceļa tilta būvi uzsāka 1909. gadā un, kā rakstīts Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja mājaslapā, tilta metāla laidumus izgatavoja Polijā, akmeņus balstiem ieguva šepat Kalnciema akmeņlauztuvēs, bet materiālu balstu ledgriežiem veda no Somijas. Starptautiska bijusi arī tilta būvnieku komanda – tajā ir bijuši strādnieki no Krievijas impērijas pilsētas Kalugas un arī mūrnieki un akmeņkaļi no Itālijas.

Interesanti, ka pirmsākumos viens Dzelzceļa tilta laidums bija paceļams, lai pa Daugavu varētu braukt kuģi. Laiduma pacelšanai izmantoja elektromotorus, bet bija paredzēts arī rezerves variants elektrības pārrāvumu gadījumā – tad tilta laidumu varētu pacelt astoņu vīru griezts mehānisms.

Dzelzceļa tiltu būvēja sešus gadus un 1914. gada 8. aprīlī tas tika nodots ekspluatācijā un ar saviem lokveida balstiem izskatījās elegantāks par savu kastveidīgo vecāko brāli Dzelzs tiltu, kas bija uzcelts 1872. gadā.

Dažus gadus abi tilti stāvēja viens otram blakus – pa vienu brauca vilcieni, bet otrs bija atvērts gājējiem un braucējiem – bet tad sākās Pirmais pasaules karš, Rīgai uzbruka vācu karaspēks un Krievijas armija atkāpjoties abus tiltus uzspridzināja.

Latvijas brīvvalsts laikā tilti tika atjaunoti un Dzelzceļa tilta vecākajam brālim – Dzelzs tiltam tika dots Zemgales tilta vārds, tomēr tiltu mierīgā dzīve bija īsa. Sākas Otrais pasaules karš, Rīgai atkal uzbrūk vācu karaspēks un 1941. gada jūnijā padomju armijas sapieri abus tiltus atkal uzspridzina. Pēc trim gadiem lomas mainās, Rīgai uzbrūk padomju armija un atkāpjas vācieši, pirms tam abus tiltus pār Daugavu uzspridzinot ar īsti ārisku rūpību.

Zemgales tilts tā arī netika atjaunots un līdz mūsu dienām no tā var aplūkot vien astoņus balstus, kas jauna tilta būvei gan vairs nav izmantojami. Savukārt šī stāsta galvenais varonis, Dzelzceļa tilts, tiek pilnībā atjaunots – pat raksturīgās lokveida metāla konstrukcijas tika izgatavotas no jauna un 1950. gadā pār to atkal sāk braukt vilcieni.

Līdz mūsu dienām Dzelzceļa tilts ir nodzīvojis bez būtiskām pārmaiņām, tomēr viena lieta ir jāpiemin – 2007. gadā tilts par 280 tūkstošiem latu iegūst LED izgaismojumu ar diviem režīmiem – ikdienā tas laistās zilā krāsā, bet svētkos – Rīgai raksturīgajā zilā un baltā kombinācijā.

Un stāstu par Dzelzceļa tiltu noslēdzot, pirmo reizi Latvijas Radio 2 skanēs pirms piecdesmit četriem gadiem ierakstīta dziesma Miķeļa Fišera izpildījumā „Rīgas tilti” – pāri tiltam mirdzot vilciens skrien…