Latviešu tauta, būdama skaitliski maza, allaž bijusi lielu talantu pārbagāta. Gan zinātnē un sportā.gan mākslā un literatūrā. Arī Imants Auziņš, kuram 13. novembrī apritētu 80, nācis no Zalves zemnieku ģimenes, kļūdams par pazīstamu dzejnieku, atdzejotāju un litertūrkritiķi.

Viņa pirmās  publikācijas parādījās presē 1956. gadā - dzejolis "Jaunajā gadā ieejot" Neretas rajona avīzē, savukārt dejolis "Mīlam" laikrakstā "Literatūra un Māksla". Arī pats ilgus gadus strādājis laikrakstos un žurnālos "Literatūra un Maksla", "Karogs", "Padomju Jaunatne", "Daugava", kā arī izdevniecībā "Liesma". Vairākus gadus būdams Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs daudz palīdzējis jaunajiem censoņiem uzsākt literātu gaitas.

Gandrīz vai ik pārgadus, pat biežāk, iznākuši Imanta Auziņas dzeju krājumi. Kā pirmie 70. gadu sākumā minami "Es vaicāju sirdij", "Zilie griesti", "Jaunu rītu lauki", "Skumjais optimisms" un citi, kopskaitā tuvu trijiem desmitiem. Viņa dzeja - sabiedriski aktīva, izmantojot vēsturiskus motīvus un tautas likteņtēmu, filozofiski apcerīga, un tajā ierakstās arī garīgā pretestība, kas īpaši izpaudusies jau pieminētajā krājumā –"Skumjais optimisms".

Imants Auziņš devis būtisku ieguldījumu latviešu poēmas un balādes žanra attīstībā (kaut vai krājums "Mazas balādes"), viņa teorētiskajām apcerēm raksturīgs īpaši analītisks skatījums uz dzejas procesu kopumā, arī sociāls jutīgums. Bijis ļoti prasmīgs atdzejotājs un tulkotājs. Radio fonotēkā joprojām pieejami Auziņa paša lasījumi un dzejas kompozīcijas.

Rakstniece Māra Svīre, kas dzivojusi Imantam Auziņam kaimiņos, atceras viņu kā visai atturīgu kungu, tajā pat laikā Imants  bijis ļoti pretimnākošs, tolerants, centīgs un ļoti spējīgs literāts, neliedzot savu padomu vai atbalstu jaunajiem dzejniekiem.

Ļoti lakonisks bija viņa uzvārda brālis, populārais dzejnieks  Arnolds Auziņš, raksturojot Imantu vārdiem - godavīrs, objektīvs, labestīgs un izpalīdzīgs. Uzvārdu sakritības dēļ gan bieži abi esot noturēti par brāļiem vai radiem, kaut Arnolds nācis no Dundagas, bet Imants no Sēlijas. Radušās pat kuriozas situācijas. Tā reiz Arnoldam zvanīts no kādas Ogres rajona skolas, lūdzot atbraukt uz dzejas vakaru. Klausījušies bērnu sagatavoto montāžu, kurā skanējusi nevis Arnolda, bet Imanta dzeja. Kad Arnolds iebildis, ka tā tomēr nav  viņa dzeja, literatūras skolotāja, mēginādama glābt situāciju, bērniem bildusi, ka atbraucis Imanta Auziņa brālis… Bijuši arī gadījumi, kad nomaldījušās gan vēstules un citi sūtījumi, pat honorāri, bet šīs komiskās situācijas abi dzejnieki allaž veiksmīgi un draudzīgi atšķetinājuši.

Imanta Auziņa radošais veikums ir augsti novērtēts -1990. gadā viņš saņēma Viļa Plūdoņa prēmiju, bet 2007. gadā - Ojāra Vācieša prēmiju. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Atceres rindas, kas veltītas Imanta Auziņa 80. gadskārtai, beigšu ar dzejoļa "Dimdi, Rīga" fragmentu, kas veltīts Latvijas galvaspilsētas jubilejai.

Dimdi, Rīga!

Uz mūžības svariem savus līvus un latviešus sver!

Pāri krustnešu kauliem un kariem zvanu dimdā mums debesis ver!

Pāri mestriem un karaļiem, cariem

Brīves atraktā avotā dzer!