Vakar "Stāstu rakstos" vēstījām par latviešu dejas brīnumdari Uldi Žagatu, šodien - maza atmiņu skice par  mūsu izcilo dramaturgu Gunāru Priedi, kurus vieno kāda interesanta sakritība. Viņi abi dzimuši vienā gadā, vienā mēnesī un vienā dienā - 1928. gada 17. martā, tātad, pirms apaļiem 90 gadiem.

Rakstnieka bērnu dienas saistās ar Čiekurkalnu, pēc tam – Ventspils un visbeidzot Rīga, kur LVU Inženierceltniecības fakultātē viņš kļūst   par arhitektu, savas darba gaitas uzsākot ZA Arhitektūras un celtniecības institūtā. Tālāk - pedagoga darbs Lauksaimniecības tehnikumā un Rīgas Celtniecības tehnikumā. Taču rakstnieka talants un aicinājums drīz vien ņem virsroku, un pirms apaļiem 60 gadiem Gunārs Priede kļūst par Rakstnieku savienības dramaturģijas konsultantu. Nepaiet ilgs laiks, un Priede sāk strādāt par Rakstnieku savienības valdes sekretāru, pēc tam par 1. sekretāru, veicot arī Ļeņina un PSRS Valsts prēmiju komitejas locekļa pienākumus.

Šķiet, spoža karjera to laiku izpratnē, turklāt viena no Gunāra Priedes pirmajām lugām "Jaunākā brāļa vasara" 1955. gada ziemā uz Dailes teātra skatuves sagādā viņam, režisoram Pēterim Pētersonam un aktierim Eduardam Pāvulam īstus slavas mirkļus. Jo Priede ir pirmais pēckara laika dramaturģijā, kurš ierunājas par  cilvēku, nevis ideoloģijas apsēstu manekenu. Šī luga kļūst par teātra kases gabalu un pārpilnās zālēs tiek nospēlēta vairāk nekā 150 reižu. Sev tuvo sirdsapziņas tēmu rakstnieks spilgi iezīmē pēc gadiem 10 lugā "Trīspadsmitā", kurā izskan Māra Čaklā dzejas vārdi, ka, lūk, dziesma nav vis par krekliem, bet gan par sirdapziņām…

Šai lugai seko nākamās - "Lai arī rudens", "Normunda meitene", "Vikas pirmā balle", "Pozitīvais tēls" un citas.

Rakstnieks bija ļoti sabiedrisks, bieži ciemojoties arī skolās. Viena no viņa iecienītākajām mācību iestādēm  bija Rīgas 50. vidusskola, kur tolaik populāro literāro pulciņu vadīja skolotāja Rasma Luika. Vienā šādā tikšanās reizē rakstnieks vaļsirdīgi atzinās: "Pie jums es jūtos kā sivēns saulītē".

Jā,  Gunārs Priede bauda skatītāju simpātijas un tautas mīlestību, bet pamazām  ap viņu sāk savilkties melni mākoņi. Nav ilgs laiks arī līdz pirmajam negaisam "Smaržo sēnes", kas  pirmo reizi tiek iestudēta Jaunatnes teātrī, kļūst par pirmo aizliegto skatuves darbu latviešu padomju teātra vēsturē, ,jo atklāti runā par dubultmorāli tā laika sabiedrībā. Varas pretsitieni sāpīgi skar nevien Gunāru Priedi, bet arī Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, Lūciju Ņefedovu un vairākus citus kultūras cilvēkus. Bet Priedi ilgāku laiku nekur vairs nepublicē un neistudē, viņš zaudē arī Kinematogrāfistu savienības valdes sekretāra posteni.

70. gadu beigās iznāca Rolanda Kalniņa nu jau leģendārā filma "Četri balti krekli" ("Elpojiet dziļi"),kuras scenārija autors tāpat kā filmām "Kārkli pelēkie zied" un "Nekur vairs nav jāiet", ir  Gunārs Priede, un tā  ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Arī šī filma publikai tika parādīta vien 1986. gadā.

Taču, neraugoties uz pazemojumiem un radošajām represijām, Gunārs Priede 80. gados bija viens no pirmajiem, kurš apjauta sākotnējās brīvības pazīmes. Un radās tādas nozīmīgas lugas kā "Centrifūga" un "Sniegotie kalni", kurās Priede runāja par tēmām, kuras  citi baidījās pat pieminēt…

Mūža nogalē Priede rakstīja maz. 90. gados gan tapa atmiņu dienasgrāmata "Mans 1984. gads", kas tika publicēta pēc autora aiziešanas mūžībā - 2000. gadā.

Gunārs Priede, neapšaubāmi, ir populārākais latviešu dramaturģijas arhitekts, kura sarakstīto lugu skaits ir tuvu pie 50. Un, kā par dramaturga daiļradi sacījusi teātra zinātniece Lilija Dzene - "Gunārs Priede pirmo reizi latviešu pēckara dramaturģijā iepūta smalko, niansēto zemtekstu noklusējumu, visu šo it kā vienkāršo, skaidro dzīves patiesību, cilvēku attiecību trauslo pasauli".