Doma baznīca - galvaspilsētas simbols un Vecrīgas sirds. Sirds, kas sākusi pukstēt 13. gadsimtā, kad te ieradās bīskaps Alberts ar ļaudīm, lai uzceltu savu galveno katedrāli, veltījot to Jaunavai Marijai. Šajā svētvietā, kur atradies kapu lauks, 1211. gada 25. jūlijā jaunceļamo Rīgas Doma baznīcu bīskaps iesvētīja, un drīz pēc tam aizsākās arī  būvdarbi. Sākotnēji celtniecībai izmantoja pie Salaspils iegūtus lielus kaļķakmens bluķus, kas tā saucamajā Doma bedrē joprojām labi saskatāmi. Vēlākajos gados, lai darbi ritētu raitāk, netālu tika izveidots arī ķieģeļu ceplis.
Kā minēts Indriķa hronikā, tad četrus gadus pēc iesvētīšanas bīskaps pārcēlies šejieni dzīvot, sākumā izmantodams  pagaidu celtni, kuras pamati iezīmes redzamas krustejā.
Jauno baznīcu cēla pēc to baznīcu parauga, kas jau bija tapušas vācu pārvaldītajās zemēs, ne velti Raceburgas, Braunšveigas un Lībekas baznīcas vizuāli un arhitektoniski  ir līdzīgas Rīgas Domam, kas gan pielāgots vietējiem apstākļiem. Interesanti, ka sākumā baznīca bijusi romānikas stila halles tipa celtne ar vidusdaļā esošu nelielu tornīti, un tikai vēlākos laikos ieguvusi tagadējo šķērsojumu un piebūves, kļūstot par baziliku. Turpat tika uzcelta arī bīskapa pils un klosteris, kurā izveidoja pirmo mācību iestādi Rīgā  – Domskolu, kas uzskatāma par Valsts 1. ģimnāzijas pirmssākumu,19. gadsimtā šo skolu pārceļot uz Raiņa bulvāri.
Doma baznīca daudzkārt  cietusi gan ugunsgrēkos, gan karos un grautiņos, tā pārbūvēta un restaurēta, taču majestātiska, gracioza un lepna tā joprojām grezno mūsu galvaspilsētu, piesaistot tūristus no visas pasaules. Tā ir Latvijas evaņģeliski luteriskās baznīcas arhibīskapa katedrāle un Doma draudzes dievnams, galveno Latvijas ekumenisko dievkalpojumu vieta, arī viens no ērģeļmūzikas dzīves centriem, akumulējot daudzu gadsimtu arhitektūras, kultūras un mākslas vērtības. Pagājušā gadsimta vidū Domu pielāgoja koncertzāles vajadzībām, veicot ērģeļu kapitālo remontu, demontējot altāri un ievietojot krēslus ar skatu uz ērģelēm. Domā joprojām izskan dažādu laikmetu mūzika - gan dievkalpojumos, gan arī regulāros koncertos. Savukārt dienvidu spārnā izveidots Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, kura krājumā ir vairāk nekā pusmiljons dažādu priekšmetu, kas 16 zālēs palīdz iepazīt Rīgas vēsturi vairāk nekā 800 gadu ilgā laika posmā.
Krustejā aplūkojamas tādas  muzeja kolekcijas, kā lielgabali un to piederumi, senu celtņu akmens dekoru un metālkalumu fragmenti, Pētera 1. pieminekļa ģipša kopija un daudzas citas vēsturiskas relikvijas. Bet pāri Rīgas Doma ēkai, kas apvieno romānikas, agrīnās gotikas, baroka un jugendstila iezīmes, pāri visai sirmajai Rīgai - viņa augstība Doma gailis, kas 140 m augstajā baznīcas tornī nevien lepni gozējas kā viens no Rīgas simboliem, bet veic arī nopietnu ikdienas darbu, būdams vējrādis, tātad allaž droši lūkodamies pret vēju. Gailis neslēpj, ka tā svars ir 86 kg, ka tas ir aptuveni pusmetru garš un apmēram  1,3 m plats. Gaiļa sekstē esot iegravēts viņa dzīves stāsts, bet tā priekšteci var aplūkot Doma baznīcas krustejā.
18. gadsimta vidū Rīgā par skolotāju un bibliotekāru strādājis ievērojamais vācu filozofs, teologs un dzejnieks Johans Gotfrīds Herders, un par godu šim apgaismotājam pie baznīcas novietots viņa krūšutēls. Kā man savulaik stāstīja blakus esošās Poligrāfijas skolas pasniedzējs, Nopelniem bagātais poligrāfiķis, arī pūtēju orķestra diriģents, Arvīds Hāzenfūss, tad audzēkņi šad tad palaidņojušies, pagriežot Herderu uz citu, nepareizo pusi, un tas palaidņos izraisījis lielu jautrību.
Bet Rīgas Doms, nopietns, grezns, majestātisks un svēts ,joprojām bija, ir un paliks Vecrīgas sirdī kā mūsu galvaspilsētas  lepnums, simbols, apliecinājums  un gods.