Šajos lielajos, par citiem dižākajos kokos - cilvēki senos laikos saskatīja dieva klātbūtni un tos uzskatīja arī par svētiem. Vēl tagad Latvijā zaļo vairāki šādi senču svētie koki. Kopš 20. gadsimta vidus vārds “dižkoks” tautā pieņemts saukt visu valsts aizsargājamo, lielus izmērus sasniegušo un vēsturisko koku apzīmēšanai. Atsevišķos, ļoti retos gadījumos Latvijas dižkokos vēl arvien ir iespējams konstatēt arī seno laiku dravniecības pēdas – bišu dores.  Lielākoties ozolos, priedēs, liepās. Šādi bišu koki bija vieni no pirmajiem mūsu valstī saudzētajiem kokiem. Tādi sastopami, piemēram, Bukaišu alejā.

Tālu senatnē, arī viduslaikos tagadējā Latvijas teritorijā bija tūkstošiem bišu koku. Meža koku dravniecība bija līdzvērtīga zemkopībai. Parasti kokā vairāku metru augstumā izgreba vienu dori, bet bija koki pat ar četrām dorēm. Savukārt tām priekšā tika pielikts aizsargdēlītis – valns, kas pasargāja bišu saimi no citiem meža iemītniekiem – dzeņiem, lāčiem, caunām. Uz valna un dores iekšpusē tika iegrieztas arī mājas īpašnieka zīmes, kas apliecināja īpašumtiesības un sargāja koku no zagļiem.

Visbeidzot, kad dore bija ierīkota, vasarā varēja gaidīt bites lienam kokā, savukārt rudenī apstaigāt savas “dētās” dores un “izkāpt” medu. To izņēma ar visām šūnām, medu vēlāk iztecinot, bet šūnas sakausējot vaskā. Tolaik medus bija vienīgais salduma avots, bet vasks – galvenā tirgus prece, ko zemnieki un tirgoņi savā starpā izmantoja kā norēķinu veidu.

Kaut mūsdienās metodes kā iegūst medu ir mainījušās, tomēr joprojām plaši latviešu folklorā tiek izmantots jēdziens „bišu kāpti” jeb doties pēc medus. Tolaik bišu saimniecībā bija nepieciešams vesels sarežģīts instrumentu komplekts, ko var salīdzināt ar alpīnistu aprīkojumu. Retos gadījumos, bet aizvien tiek atrasti arī jauni dižkoki ar bišu dorēm, norādīja Vecākais valsts vides inspektors Rihards Ķēpītis.

Lūk, kādus stāstus glabā mūsu vecākie valsts pārstāvji – dižkoki. Turklāt tie ir ne vien senie dravniecības kultūrvēstures pieminekļi, bet arī dabas daudzveidības vairotāji. Tajos bieži mīt retas un aizsargājamas putnu, kukaiņu, piepju, ķērpju un sūnu sugas.

Tāpat koki dod dārgu ražu arī citiem ekosistēmas pārstāvjiem. Varenie ozoli dod zīles meža zvēriem, kuplās liepas – bagātīgu liepziedu tējas ražu cilvēkiem. Savukārt bites dižie koki apgādā ar nektāru un ziedputekšņiem.

Ja palūkojoties dabā, sev apkārt, arī Tu, iespējams vari atrast vēl neatklātu dižkoku. Arī šie senie koki ir Latvijas dabas vērtības. Tās līdz ar pārējām vērtībām apzina projekts "Dabas skaitīšana", ko īsteno Dabas aizsardzības pārvalde, sabiedrības informēšanu nodrošinot ar Latvijas vides aizsardzības fonda un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbalstu.

Ne velti senie latvieši tautasdziesmās apdziedājuši kokus, it īpaši ozolus, kuram ir spēcīgas saknes, gluži kā Līvu izpildītājā dziesmā „Ozolam”, ko arī piedāvājam noklausīties turpinājumā.