Jaunais ir labi aizmirsts vecais – šķiet, pēc šāda principa reizi pa reizei Latvijas personvārdu topā atgriežas pa kādam senākam vārdam un šai reizē jums pastāstīšu par vārdu, kas ir gana sens, bet kura popularitāte, iespējams, vēl ir tikai priekšā – un tas ir Indriķis, kas savu vārda dienu svinēja pirms divām dienām.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Indriķis pēdējos simt gados nav bijis populārāko vārdu simtniekā, tomēr vārda senatnīgumu Latvijā apliecina tas, ka pirmo hroniku Latvijas teritorijā ir sarakstījis tieši Indriķis – Indriķis Latvietis. Par viņa tautību – lets, līvs vai vācietis, vēsturnieki šķēpus lauž vēl šobaltdien, arī pats bīskapa Alberta uzdevumā rakstītās hronikas oriģināls līdz mūsdienām nav saglabājies, lai gan ir zināms, ka hronika ir tapusi ap 1225. gadu. Tomēr pirmā Livonijas hronika nav vienīgais Indriķa veikums – viņš esot arī uzcēlis baznīcu Imeras zemē, tagadējā Rubenē Valmieras novadā un, iespējams, zem šīs baznīcas grīdas arī apglabāts.

Interesanti, ka arī pirmais publicētais latviešu dzejas krājums ir Indriķa sarakstīts, tikai tā autors ir cits Indriķis – Neredzīgais. 1783.gadā kalpu ģimenē dzimušais zēns piecu gadu vecumā baku epidēmijā zaudēja redzi, tomēr tas viņam netraucēja apgūt kurpnieka un skrodera amatu, apprecēties un laist pasaulē četrus bērnus.

Tomēr Latvijas vēsturē Neredzīgā Indriķa vārds ir rodams, pateicoties 1806. gada 16. jūlijā izdotajam četrpadsmit dzejoļu krājumam „Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas”. Vārds „dziesmas” grāmatas virsrakstā nav nejaušs, jo Indriķis savus sentimentālos dzejoļus pats arī esot dziedājis klausītājiem tuvējā krogā, tos uzliekot uz populāru dziesmu melodijām – tātad Neredzīgais Indriķis var tikt uzskatīts arī par pirmo latviešu bardu.

Vēl jāpiebilst, ka Neredzīgais Indriķis nebija pirmais latviešu dzejnieks, bet gan pirmais, kura darbs tika publicēts un te paldies jāsaka arī Apriķu muižas mācītājam Elferfeldam, ar kura palīdzību šī grāmata tika izdota un Neredzīgā Indriķa dzejoļi pat tika pārtulkoti un nodrukāti vācu avīzēs un žurnālos.

Noslēgumā piebildīšu, ka abi Latvijas rakstītajam vārdam nozīmīgie Indriķi ir iedvesmojuši arī  mūziķus – tā 2009.gadā apvienība NOTHING SPECIAL tautās palaida dziesmu „No ligzdas kritušie”, kurā bija izmantotas dažas Neredzīgā Indriķa dzejas rindas.

 Savukārt rokgrupa SĪPOLI izpelnījās „Liepājas Dzintara” apmeklētāju ovācijas, Atmodas laikā – 1988.gadā atskaņojot „Latvieša Indriķa piezīmes uz Livonijas hronikas malām” – tiesa gan, šī darba pamatā bija Vizmas Belševicas dzeja, kas ar Nika Matvejeva sarakstīto mūziku lai skan par godu abiem Indriķiem!