Šajā stāstā – par Daugavas stadionu Rīgā. Stadionu, kura vēsturiskās saknes sniedzas pagājušā gadsimta sākumā. Pēc manā ziņā esošās informācijas, tas dibināts 1927. gadā, tātad, pirms 90 gadiem, kad tika izbūvēts futbola laukums, vieglatlētikas sektori, skrejceļi ar četriem celiņiem, kā arī tribīnes  ar sešām solu rindām un stāvvietām vairākiem tūkstošiem skatītāju. Kara gados šī bāze sportam izmantota netika, bet 1949. gadā aizsākās stadiona rekonstrukcijas darbi - būvēja arēnu, uzcēla dabīgā ledus hokeja laukumu, te notika daiļslidošanas sacensības un treniņi, kā arī vasarā – volejbols un basketbols. Stadionu apjoza tribīnes 5000 skatītājiem, rekonstrukcijas darbiem turpinoties arī nākamajos gados. Piemēram, galvenā vai Rietumu tribīne 1952. gadā spēja uzņemt jau ap 9000 skatītāju. Un bieži vien stadions  bija skatītāju pārpilns, bet kārtību stadiona apkaimē nodrošināja zirgu milicija.

Ap šo laiku sākās arī mana cieša sasaiste ar Daugavas stadionu, kas kā radio futbola un hokeja komentētājam ilga turpat vai  pusgadsimta garumā. Mana pirmā reportāža no stadiona lielās arēnas izskanēja 1954. gada jūlijā, un tā paša gada rudenī sākās arī radio hokeja translācijas no mazās arēnas, kur tad bija dabīgais ledus, un atkušņu laikā spēles šad tad arī tika atceltas. Atceros, kā fanoja hokeja cienītāji 1960. gadā, kad notika pirmās spēles uz mākslīgā ledus. Protams, sākumā ne viss vedās gludi - laukuma stūros bieži sakrājās ūdens, un tad galvenā ledus meistara Zariņonkuļa vīriem nācās ņemt rokās šķūres, lai ūdeni dabūtu nost no ledus. Bet tajās reizēs, kad salns knieba līdz kaulam, bija bauda iedzert laipnās Kalniņtantes gatavoto karsto, smaržīgo tēju. Mājas sajūtu sekmēja arī pats direktors Ansis Gailītis, kurš nenoguris rūpējās gan par sportistiem gan skatītājiem.

Tas bija arī laiks, kad pie stadiona nodibināja Bērnu sporta skolu,un vecāki savus mazuļus varēja vest uz nodarbībām vieglatlētikā, daiļslidošanā, ātrslidošanā un hokejā.

Gadiem ejot, stadionā šis tas nāca klāt un daudz kas arī gāja nost. Lūk, 1978. gadā nojauca Rietumu tribīni, kuru bija paredzēts uzbūvēt no jauna. Savukārt, sākoties bobsleja ērai, 1980. gadā te iekārtoja Bobsleja estakādi, kas sekmēja  arī Zinta Ekmaņa panākumu, pēc 4 gadiem Sarajevā izcīnot olimpisko bronzas godalgu.

Zīmīga diena stadiona vēsturē ir 1992. gada 3. novembris - pirms gadsimta ceturkšņa tam tika piešķirts Nacionālās sporta bāzes statuss. Pēc gadiem 4 - 5 kapitāli atjaunoja galvenās arēnas skrejceļus, komunikācijas, vieglatlētikas manēžu, tenisa un futbola laukumu. Bet dažus gadus vēlāk demontēja stadiona ziemeļu, austrumu un dienvidu tribīnes, paredzot jaunu tribīņu izbūvi. Man albumā vēl tagad ir fotogrāfijas, kur mēs, radio darbinieki, esam nobildēti ar tribīņu atlūzām rokās, tik tikko valdot asaras. Jā, tolaik Daugavas stadionā es jutos kā savās  mājās.

Es nerunāšu par stadiona tiesisko statusu, kas daudzkārt mainījies, bet vēl atzīmēšu 2008. gadu, kad notika galvenās arēnas skrejceļu un vieglatlētikas sektoru renovācija, kā arī 2014. gadu, kad stadionam piešķīra starptautisku sertifikātu, lai te varētu notikt starptautiskas vieglatlētikas sacensības. Pazīstamais vieglatlētikas eksperts Andris Staģis gan situāciju šai jomā vērtē stipri piezemēti, atgādinot, ka prestižākajās sacīkstēs tagad pat nepietiek ar 8 celiņiem, un vieglatlētiem Rīgā sava stadiona praktiski  kā nav tā – tajā pat laikā galvaspilsētā ir vairāk nekā 10 peldbaseinu.

Bet, raugoties nākotnē, joprojām būsim optimisti, atceroties, ka tieši pirms gada tika izsludināts Daugavas stadiona teritorijas atjaunošanas starptautisks metu konkurss, lai šī projekta ietvaros izstrādātu Grīziņkalna Kultūras un sporta kvartāla telpiskās attīstības vīziju. Un Daugavas stadiona teritorijas attīstības risinājums paredz, ka līdz 2022. gadam tiks izbūvēti visdažādākie infrastruktūras objekti, kā vieglatlētikas arēna, dabīgās zāles futbola laukums, bobsleja starta estakāde, multifunkcināla halle, ledus arēna, viesnīca, biroji, nodarbību un sacīšu vietas tādiem veidiem kā bokss, džudo, teikvando un dauzi citi sporta veidi.

Bet, atgriežoties realitātē, minētā konkursa žūrijas priekšsēdētājs, Kultūras un sporta centra - Daugavas stadions - valdes loceklis Elmārs Martinsons ar gandarījumu stāsta par tuvākajiem veicamajiem darbiem, kā pirmo minot jauno centrālo tribīni, kas tiks nodota ekspluatācijā līdz maija vidum un no kuras jau nākamvasar varēs vērot gan – Rīgas kausu - dalībniekus gan dejotāju tūkstošus. Nav tāls arī tas laiks, kad te būs moderna vieglatlētikas manēža, multifunkcionāla halle ar 4000 skatītāju sēdvietām, visa 10,6 ha platība tiks  labiekārtota un, protams, uzcels arī hokeja halli ar 2 laukumiem, kur risināsies pasaules čempionāta spēles 2021. gadā. Un pastāv klusas aizdomas, ka kaut reizi stadionā varētu notikt ne tikvien deju svētki, kā līdz šim, bet arī Dziesmu un deju svētki. Bet nesapņosim,jo, šķiet, ka Daugavas stadionā sapņi mazpamazām pārtop īstenībā. Turu īkšķi! Lai veicas!