Pirms 105 gadiem Stokholmā risinājās 5.Vasaras olimpiskās spēles. Un rīdzinieks Haralds Blaus tajās izcīnīja bronzas medaļu stenda šaušanā-pirmo medaļu ne tikai cariskās Krievijas sportā, bet arī tās pēcteču –padomju Krievijas, PSRS, kā arī Latvijas republikas vēsturē. 27 gadus vecais Blaus tovasar Zviedrijas galvaspilsētā 3 dienas sacentās māla baložu šaušanā ar vairāk nekā 60 šāvējiem no 11 valstīm, piekāpjoties vien Džeimsam Grēmam un vācietim Alfrēdam Geldelam.

Haralds Blaus bija ļoti daudzpusīgs sportists. Viņa pirmie panākumi saistāmi ar sporta biedrības Kaiserwald sarīkotajām slidošanas sacīkstēm pirms 110 gadiem, bet 1912.gadā Blaus kļuva par Baltijas provinču meistaru daiļslidošanā, vairākkārt izcīnot arī Latvijas čempiona titulu. Šaušanai viņš nopietni sāka pievērsties 1910.gadā, kad startēja pirmajās sacensībās. Bet gadu vēlāk Blaus pirmsolimpiskajās pārbaudes sacīkstēs Pēterburgā 50 dalībnieku konkurencē izcīnīja pirmo vietu šaušanā pa māla baložiem, ietikdams  aptuveni 40 Baltijas guberņu sportistu vidū, kurus iekļāva Krievijas komandā  startam Olimpiskajās spēlēs.

Haralds Blaus bijis daudzkārtējs Latvijas rekordists un Latvijas meistars stenda šaušanā un daiļslidošanā.1933.gadā valsts 15 gadu jubilejā viņš kā vienīgais divu sporta veidu pārstāvis saņēma nozīmi „Par nopelniem”.

Haralds Blaus bija sabiedriski ļoti rosīgs cilvēks. Viņš ne tikvien pārstāvēja 1.Rīgas riteņbraukšanas biedrību daiļslidošanas sacensībās, bet tajā arī vadīja tenisa sekciju un piedalījās sporta komisijas darbā. Blaus ilgus gadus darbojās  Latvijas Daiļslidošanas kluba vadībā, būdams Ziemas sporta savienības daiļslidošanas tiesnesis.1931.gadā viņš                                      privāti iedibināja ceļojošo balvu daiļslidošanā-meistarsacīkšu uzvarētājam obligātajās figūrās. Savukārt  pēc dažiem gadiem Blaus uzrakstīja grāmatu „Šaušanas māksla ar skrošu bisi”, kas, starp citu, atkārtoti tika izdota pagājušajā gadā.

Viņa aizraušanās bija medību suņu audzēšana, un trīsdesmito gadu sākumā Blaus izveidoja suņu audzētavu savā lauku īpašumā Kauguru  muižā „Ķiguļu” mājās.

Haralda māte  Lilija Blaua bija baltvāciete, tāpēc atkarībā no situācijas viņš sevi dēvēja vai nu par latvieti vai vācieti. Tas arī palīdzēja izceļot otrā pasaules kara sākumā uz Vāciju, kur 1945.gada 4.jūnijā Haralds Blauss, sirgdams  ar tuberkulozi, aizgāja aizsaulē.

Haralds Blaus, neapšaubāmi, ir viena no spilgtākajām personībām Latvijas sporta vēsturē.