Šīs dienas Stāstu Rakstu raidījuma uzmanībā jubilārs, unikāls cilvēks, dabas pētnieks Guntis Eniņš, kuram šodien 85!

Guntis Eniņš ir interesējies par Latvijas dabu jau sen, un rūpi par to tur joprojām, viņš pēta Latvijas pazemes ezerus, kultakmeņus, pilskalnus, bet šķiet, vislielāko uzmanību pievērsis dižkokiem. Viņš apzinājis un pierakstījis tūkstošiem šādu koku, pievērsies to aizsardzībai, panākot dažādu postījumu aizliegšanu. Īpaša vieta Eniņa dabas pētniecībā ir arī alām. Savus atklājumus un vērtības pierakstījis vairākās grāmatās, tāpēc Eniņu droši varam saukt arī par rakstnieku.

Jau no bērnības viņam krietni vairāk nekā citiem interesējusi daba. Pirms diviem gadiem žurnālā “Vides vēstis” žurnālistei Anitrai Toomai Eniņš atklāja, ka aizraušanās ar dabu esot sākusies no Daugavas. Kopā ar brāli abi skolas laikā gājuši gar Daugavu, sākuši no Rīgas līdz Salaspilij, nākamajā reizē no Salaspils turpinājušu doties tālāk. Visu dabā redzēto Eniņš uzreiz pierakstījis. Viņš teic, ka gar abiem Daugavas krastiem devušies kā svētceļojumos daudzus gadus, viņi sasnieguši Krieviju, Valdaja augstieni, kur ir Daugavas un Volgas sākums.

Eniņa sarkstītās grāmatas - “Koks - Dabas piemineklis”, “Aizsargājamo koku un krūmu uzskaites un mērīšanas metodika”, tāpat grāmata “Neļausim iznīcināt latvisko ainavu”, “100 dižākie un svētākie”, arī grāmata “Alas Latvijā”, bet jaunākais izdevums, kas atklāšanas svētkus piedzīvoja šī gada 24.janvārī ir grāmata “Koki mājas nepamet”. Guntis Eniņš tajā ir apkopojis ne tikai Latvijas dižos un svētos kokus, kas gadu gaitā kļuvuši tikai varenāki, bet autors ir vērsis savu skatu arvien plašāk un dziļāk – līdz koku “sakņu saknēm”, cilvēkiem, kas nākotnē varenos kokus reiz ir ielaiduši savu māju pagalmā, kas kopuši kokus, uzlūkojuši, kā tie kļūst arvien augstāki un viedāki, vai bijuši spiesti tos pamest līdz ar dzimtajām mājām. Šī grāmata ir apliecinājums dabas un cilvēka mūžīgajai saiknei.

Intervijā žurnālam “Vides vēstis” Eniņš stāstījis to, kāpēc viņš kokus aprūpē un neļauj tiem aiziet pat tad, kad vecums tos jau pieveicis, salīdzinot to ar cilvēka dzīvi, proti, Eniņš stāsta, ka cilvēks arī nav mūžīgs, un, kad sāk slimot, vai mēs teiksim: „Ko nu vairs ārstēs un liks protēzes?”. Vācijā viņš iemācījies, ka dižajiem kokiem nav tikai dendroloģiska vērtība vien, katram ir sava biogrāfija, katrs nes mājvārdu, glabā atmiņas. Un tad šis koks ir ne tikai divreiz, bet kvadrātā vērtīgs.

Tāpat Eniņa bagāžā ir arī grāmata ''Nezināmā Latvija”. Ūdeņi, klintis, akmeņi, koki un alas – vairāk nekā 70 dabas brīnumu. Viņš raksta, ka mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl.

Eniņš reiz teicis - ja viņam jāizvēlas mīļākā  dabas vērtība, tad tās ir alas. Cilvēki par Eniņu stāstot brīnumus, viņi teic atnāk Eniņš, uzmet aci klintij un saka: „Rociet tur!”. Un izrādās, tik tiešām tur slēpjas liela ala. Viņš pēta un atklāj alas, aplūko tajās saglabājušās vērtības.

Par Latvijas brīnumaino alu Eniņš dēvē Gūtmaņalu, kas atrodas Siguldā, Gaujas senielejas labajā krastā, netālu no Turaidas. Tā sākusi veidoties pirms 10 000 gadiem, pēcleduslaikmeta ūdens straumēm graužoties smilšakmens klintī.

Jautāsiet, kas tik interesants alās? Eniņam uz to ir atbilde - cilvēkus pazemē vilina neparastais, neikdienišķais un noslēpumu pilnais.

Dziļi alās nav gadalaiku maiņas. Tur ir viena nemainīga temperatūra. Alās nav ne vasaras, ne ziemas, nav ne rīta, ne vakara. Tajās ir mūžīga nakts. Alās nav ne lietus, ne sniega, ne vēja. Tajās ir nemainīgs gaisa mitrums, niecīga gaisa kustība. Alās nav skaņu. Šajā pasaulē nenokļūst radioviļņi un kosmiskais starojums. Alas ir unikālas dabas laboratorijas.

Par Eniņu, viņa vēlmi un degsmi pētīt dabu var tikai brīnīties un priecāties. Un domāju, ka daudzas no Eniņa grāmatās rakstītajām rindām ir pamācības un vērtīgas atziņas ik vienam no mums, lai domātu par dabu, Latvijas unikālajām vērtībām un tās skaitumu.