„Gluži kā tautas mūžs Daugavas augums saskaldīts” – tā 1987. gadā Igo un REMIX dziesmā „Likteņlīnijas” izdziedāja dzejnieka Jāņa Baltausa dzeju un tolaik šīs dziesmas klausītājiem bija skaidrs, kas ir Daugavas auguma kropļotāji – tās bija hidroelektrostacijas.

Pirmā HES tika uzbūvēta Ķegumā vēl Latvijas laikā, tomēr tās jauda nebija pietiekama pēckara padomju Latvijai, kas straujā tempā tika pārveidota par industriālu valsti, tāpēc piecdesmitajos gados tika nolemts būvēt Pļaviņu hidroelektrostaciju. Apdraudētā Staburaga aizstāvībai daudzi tālaika kultūras un sabiedriskie darbinieki parakstīja vēstuli LPSR vadībai, tapa arī raksts „Literatūrā un mākslā”, tomēr protesti bija velti un Pļaviņu HES tika uzcelts, atmiņām par zudušo Staburagu paliekot gruzdam kā oglei zem pelniem.

Pēc laika Ķegumam un Pļaviņām pievienojās arī Rīgas HES, tomēr nesamērīgi augošās padomju rūpniecības apetītei ar to nebija gana un astoņdesmitajos gados tapa ideja par ceturto – Daugavpils HES, kuras divsimt kilometru garais baseins appludinātu Augšdaugavas lokus Latvijā un Baltkrievijā.

Atšķirībā no mūsdienām, projekta sabiedriskā apspriešana tolaik nenotika un dabā jau tika uzsākti pirmie priekšdarbi, par kuriem uzzināja žurnālists Dainis Īvāns, kurš uzsāka darbu pie raksta, kam galu galā bija lemts ne tikai apturēt Daugavpils HES celtniecību, bet arī pamodināt tautu Dziesmotajai revolūcijai.

„Par Daugavas likteni domājot” – tāds nosaukums bija 1986. gada 17. oktobrī laikrakstā „Literatūra un māksla” publicētajam rakstam, kura līdzautors bija savulaik Ķeguma HES strādājušais Artūrs Snips. Rakstam sekoja apaļā galda diskusija, zinātnieku komisijas nodibināšana, kā arī pats galvenais – sapulces un organizētas vēstules ar vairāk nekā 30 tūkstošiem parakstu Daugavas aizsardzībai, līdz 1987. gada 14. jūnijā Maskavā tika pieņemts lēmums par Daugavpils HES projekta atlikšanu.

Tā bija liela uzvara un uz šīs uzvaras viļņa sākās Daiņa Īvāna un Latvijas Tautas frontes uzvaras gājiens, kas beidzās ar Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Šeit stāstam par Daugavpils HES varētu likt punktu, tomēr ne upes, ne vēstures tecējums nekad nestājas un arī šodien laiku pa laikam kādam personāžam rodas ideja te par kādu hesiņu Daugavpilī vai Jēkabpilī vai kuģu ceļu līdz pat Melnajai jūrai, tāpēc turpināsim sargāt mūsu Likteņupi – un varbūt ieplānosim kādu īsu tūrisma braucienu uz dabas parku „Daugavas loki”!