Šīs dienas stāsts ir par Latvijai nozīmīgiem notikumiem pirms 99 gadiem – par Cēsu kaujām.  Latvija jau bija dibināta, bet cīņa par tās pastāvēšanu tikai sākusies. Cēsu kaujās plecu pie pleca par savu valstu brīvību cīnījās latvieši un igauņi, un šīs kaujas noteikti bija pagrieziena punkts abu valstu vēsturē. Lai skaidrotu šī notikuma nozīmi ne tikai Latvijas, bet visas pasaules vēsturē, jau vairākus gadus Cēsīs top šo kauju rekonstrukcija un atceres dienas pasākumu iniciators ir cēsnieks Renārs Sproģis. Viņš uzsver, ka par Cēsu kaujām mēs runājam nepelnīti maz.

"Pēc Cēsu kaujām, kuras bija 1919. gada jūnijā, desmit gadus vēlāk - 1929. gadā, igauņu armijas virspavēlnieks Laidoners teica, ka ļoti skumji, ka igauņi šīs kaujas neatzīmē, ka vajag ņemt piemēru no latviešiem. Tajā laikā mēs atzīmējām, jo tā bija uzvara. Tā bija uzvara, bez kuras nebūtu bijusi neatkarīga Latvija, attiecīgi arī 11. novembris - Lāčplēša diena. 1919. gada maijā vācieši ar latviešiem tika līdz Ieriķiem sitot „sarkanos”. „Sarkanie” bija no Cēsīm arī patriekti, jo no otras puses uzbruka Ziemeļlatvijas brigāde - atbrīvoja Cēsis. Vāciešiem bija jānovirzās uz Latgali vajāt „sarkanos”.  Tai brīdī tapa skaidrs, ka patiesībā Vācijas plāni ir absolūti savādāki. Vācija vēlējās okupēt Latviju, Igauniju… Bēdīgi bija tas, ka sabiedrotie arī neticēja Latvijas uzvarai. Uz ko latvieši un igauņi teica, ka mēs sitīsimies ar vāciešiem. Pulkvedis Grīns prasīja - ar ko jūs sitīsieties, ja mēs jums ieročus nedosim. Situācija bija Latvijai ārkārtīgi neizdevīga. Un kā mūsu pašu Balodis savās atmiņās rakstījis, ka vienīgais, uz ko varēja paļauties bija  igauņi un latviešu gribasspēks. Viņš rēķinājās ar to, ka varbūt viens karavīrs būs kā desmit karavīri, jo tā bija pēdējā iespēja par savu zemi sisties. Cēsu kaujas, kurās mūsējie uzvarēja, tiešām bija Latvijas uzvaras sākums, lai pēc tam Latvija taptu neatkarīga. Nepatiesi tās ir  aizmirstas, jo 1934. gadā, kad pie varas nāca Ulmanis, kauju atceres diena tika „izravēta” no jebkādiem kalendāriem. Uzvarētāji raksta vēsturi, attiecīgi Ulmanis, nākot pie varas, rakstīja savu vēsturi. Padomju laikā tā arī tika rakstīta pa savam. Igauņi atšķirībā no mums svin šos svētkus, viņiem tā ir svinamā diena - brīvdiena. Mums tas vienkārši ir tāds ķeksītis kalendārā, un es domāju, ka lielākā daļa latviešu nezin šo kauju nozīmi. Bez šīm kaujām nebūtu bijusi Lāčplēša diena, līdz ar to ir savā ziņā neloģiski svinēt vienu, neizceļot otru ārā no vēstures  pamestības".

Cēsnieki ceļ vēsturi gaismā un ar katru gadu 22. jūnijs izskan plašāk un skaļāk. Arī šodien Cēsīs svin Latvijas brīvību un drīz sāksies tam veltīti pasākumi. Vien jāpiebilst, ka raidījuma atkārtojuma laikā kauju rekonstrukcija jau būs aizvadīta.

"Jā, šajā gadā mēs svinam kauju deviņdesmit devīto gadadienu. Šogad to svinēsim ar lielāku vērienu. No vieniem dienā būs militārā stafete, ko organizē divdesmit septītais Zemessardzes bataljons. Šī stafete tendēta uz ģimenes saliedēšanu. Par cik mēs pretendējam uz jaunu nosaukumu, ka tā nav Cēsu kauju atceres diena, bet mēs to vēlamies nostiprināt kā Latvijas Uzvaras dienu.  Igauņiem, piemēram, tā ir Uzvaras diena. Mēs esam runājuši ar vēsturniekiem, viņi to saprot un pasaka, ka tā var saukties par Uzvaras dienu. Mēs uzskatam, ka latviešiem, ka Latvijai ir vajadzīga sava Uzvaras diena. Mēs varētu priecāties, līksmot, jo mēs esam uzvarējuši. Būs publiska diskusija, kuru vadīs Uģis Joksts, būs vēsturnieki no Rīgas, arī Cēsu vēsturnieks Tālis Pumpuriņš - būt vai nebūt Latvijas Uzvaras dienai. Būs teatralizēta to laiku kauju izspēle – rekonstrukcija. To vadīs Valmieras teātra aktieris Ģirts Rāviņš. Mēs parādīsim, kā apmēram tas notika. Būs militārā tehnika, pāris tanki, kur puikas un meitenes varēs paložņāt, izpētīt; būs ieroču stendi. Būs interesanti".

Cēsu kaujas notika politiski sarežģītā laikā un tas bija pagrieziena punkts ne tikai Latvijas un Igaunijas vēsturē. Kaujās bija iesaistīta Latvija, Igaunija, Vācija, Krievija, ASV un Anglija. Kur latviešu un igauņu karavīri ņēma spēku, mēs varam tikai minēt. Šķiet, ka tā bija ticība savu valstu nākotnei, kas arī ne vienā vien dziesmā izdziedāta. „…Pār Latviju uzausīs rīts un brīvība nebūs vairs mīts”, tā dzied Vilki un Iļģi dziesmā „Brīvības kareivji”.