No Pūsēnkāpas, kas ir 37 metrus augsta, līdz pat horizontam paveras plaša ainava, taču tās vidusdaļā zem smiltīm jau vairākus gadsimtus atdusas “Pūsēnu” mājas, kas kāpai devušas arī savu vārdu. Šī kāpa ir viens no Bernātu dabas parka lepnumiem.

Pūsēnkāpu varētu dēvēt par pieminekli cilvēku un ceļojošo kāpu cīņai no 18.gadsimta līdz 20.gs. sākumam. Tā sākās Zviedru kara laikā, kad masveidā tika izcirstas mastu priedes, tecināta darva. Izceļoties ugunsgrēkam, vienā no cepļiem, tas pārmetās uz  blakus esošo mežu, kā rezultātā izdega lielas piejūras mežu platības. Tika nopostīts mežs un tā zemsedze, aizsākot plašā teritorijā kāpu eroziju. 19.gadsimta sākumā smiltīs tika aprakti arī vairāki simti hektāru aramzemes, zem kurām pazuda Wirgen ciems, kas bija atrodams 1833. gada Kurzemes kartē.

Dabas Aizsardzības pārvaldes speciāls Andris Maisiņš citējis arī komentāru no Jēkaba Janševska, kurš savā grāmatā “Nīca” aprakstījis grandiozo projektu, kas prasīja sešus gadus, lai apturētu kāpu eroziju.

“1835.gadā valdības izdarītā mērīšana pierādīja, ka ar tekošām smiltīm bija apklātas 972 pūrvietas, no kurām 703,5 pūrvietas atradās zem ceļojošām kāpām, kuru augstums dažās vietās bija līdz simts un vairāk pēdu augstas. Lai šo postažu apturētu, tika izstrādāts projekts, kas tika celts priekšā pašam ķeizaram. Lai projektu īstenotu, sešu gadu garumā, Valsts kase  atvēl 3000 rbļ. gadā , lai apmaksātu darba spēku un segtu citus izdevumus. Darbus vada Nīcas mežkungs barons Manteifelis un Rucavas mežkungs Gočalks. Darbos tiek iesaistīti 400 vīri, 770 saimnieki pieved materiālus no Grobiņas apriņķa mežiem, kuros tika sagatavotas 12700 kubikasis egļu zaru, 5300 stabi un 16800 sklandas žogu celšanai. Līdzās žagariem, smilšu klajumiem virsū tika klāti arī doņi un meldri no Liepājas un Papes ezeriem. Segtajos klajumos kopumā sadēstīja 242000 jaunu kociņu un krūmu.”

Iepriekšminēto darbu rezultātā kāpu erozija tika apturēta. Šo piemēru vajadzētu ņemt vērā, izskatot jaunos meža likuma grozījumus. Kāpu mežu varam nocirst dažu dienu laikā, bet procesi, kas var sākties pēc tam, var valstij izmaksāt ļoti dārgi.

Šobrīd daudzviet dabas parkā “Bernāti”, atrodamas to laiku liecinieces, simt piecdesmit līdz divsimtgadīgas priedes. Daļa no tām ir sasniegušas dižkoku apmērus. Tās aug arī Pūsēnkāpas takas malās. Šie koki ir barības bāze un patvērums daudzēm dzeņveidīgo putnu sugām. To radītajos dobumos savu jauno paaudzi izaudzina daudz citu meža putnu sugas pārstāvji.

Šajās priedēs mīt arī viena īpaši aizsargājama, reta vaboļu suga, priežu sveķotājkoksngrauzis. Šī vabole ir spējīga augt un vairoties tikai ļoti vecās, saulainā vietā augošās priedēs.

Vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, daudzviet Bernātu dabas parkā varēja redzēt augam atvašu saulrieteni. Šobrīd šis krāšņais augs atrodams tikai dažās vietās ārpus dabas parka un  kapsētās.

Izcilu piejūras kāpu mežu Latvijā nav daudz. Viens no tiem ir mūsu dabas parks Bernāti. Saudzēsim to un centīsimies viņu saglabāt arī mūsu nākamajām paaudzēm.