Barkavas ozolu audzē dabas liegums izveidots jau 1957. gadā, lai  aizsargātu  Latvijā  un  Eiropā retu biotopu, šajā gadījumā, jauktu ozolu, gobu un ošu mežus upju palienēs. Ozolu audze atrodas Madonas rajona Murmastienes un Barkavas pagastos, uz robežas ar Varakļānu novadu. Tos abus, kā arī mežu atdala Lisiņas upe.

Šo triju iepriekšminēto koku – ozola, gobas un oša - biotopa eksistence palīdz nodrošināt teritorijā arī augstu bioloģisko daudzveidību.

Teritorijā sastopamas tādas aizsargājamo dzīvnieku sugas kā Bērzu briežvabole, Divkrāsainais sikspārnis, apodziņš, Baltmuguras dzenis, Mazais ērglis, Melnais stārķis, kā arī aizsargājamie augi – Šultesa madara, Jumstiņu gladiola, Mānīgā knīdija u.c.

Ikdienā teritorijā uzturas teju vai visas Latvijā sastopamās pārnadžu sugas: aļņi, staltbrieži, stirnas un meža cūkas. Meža masīva viengabalainība, gan biotopu piemērotība ekoloģiskajām prasībām, gan arī tas, ka apkārtnē ir maz cilvēku apdzīvotu vietu. – lielisks priekšnosacījums bioloģiskajai daudzveidībai.

Īpaši liels meža cūku daudzums Barkavas ozolu audzē ir novērojams gados, kad ir liela ozolu zīļu raža. Tās ļoti labi atceras, kur iespējams tikt pie šī dzīvnieku rudens garduma, uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas vecākais speciālists Dainis Tučs.

„Dzīvnieki ļoti labprāt apdzīvo šādas vietas, it sevišķi rudens periodā, kad ozoliem ir zīļu raža. Tad sanāk no visas apkaimes meža cūkas. Tiesa gan, šobrīd Latvijā tās ir mazāk, bet tieši Barkavas ozolu audzē ir novērots, ka meža cūkas ierodas no aptuveni 50 kilometru rādiusa un ir bijušas reizes, kad vakaros vienlaicīgi audzē uzturas pat vairāki simti meža cūku.”

Bez tā, ka ozola zīles ir barības avots dzīvniekiem, tās tiek izmantots arī kā veiksmes simbols. Tās nēsājot kabatā, var stiprināt pašpārliecību. Tiek uzskatīts, ja, stāvot zem ozola, uz galda uzkrīt zīle, tā ir tīrā veiksme un šī zīle jāņem līdzi!

Pirmās ziņas par Barkavas ozoliem atrodamas atsevišķu ceļotāju  piezīmēs  no  teritorijas  apmeklējumiem. Rakstos minēts, ka ozoliem novērojama tumša (melna)  miza,  kas  liecina  par  to  ilgu  atrašanos applūdušā teritorijā. Kā nekā Barkavas ozolu audze atrodas netālu no Lisiņas upes, kura kādreiz ietecējusi Lubānas ezerā.

Šajā aizsargājamā teritorijā sastopami arī dižkoki. Latvijā skaita ziņā lielākā daļa ir ozoli un tos apzīmē ar speciālu „ozollapas zīmi”. Lai par tādu kļūtu ir jāsasniedz 4 m apkārtmērs un 1,3 m augstums no zemes, vai arī jāstiepjas vismaz 32 m augstumā.

Kādas vēl sugas sastopamas Latvijas ozolu mežos - to līdzēs noskaidrot dabas skaitīšana.