Mēdz teikt, ka Rīga nekad nav gatava un tā tas tiešām arī ir – pilsēta aug un mainās un līdz ar Rīgu aug un mainās arī tās asinsvadi jeb ielas.

Tomēr reizēm mēdz notikt arī tā, ka pati iela nemainās, bet mainās tikai tās nosaukums un šādai nosaukumu maiņai par iemeslu parasti ir varas vai ideoloģijas maiņa.

Manas bērnības Rīgas iela – Lāčplēša iela ir pārdēvēta vien trīs reizes, bet tipisks Rīgas ielu nosaukumu maiņas piemērs ir Atmodas laikā savu vēsturisko nosaukumu atguvusī Brīvības iela, kas savulaik ir nesusi gan Krievijas cara Aleksandra, gan Vācijas fīrera Hitlera vārdu, gan – nesenākā pagātnē – boļševiku revolūcijas vadoņa Ļeņina vārdu.

Tomēr Brīvības iela nebūt nebija pirmā, kas Atmodas laika Rīgā atguva savu vēsturisko nosaukumu, jo nosaukumu atdošana ielām aizsākās Vecrīgā un lielu lomu tajā nospēlēja pirms trīsdesmit gadiem, 1987. gada 8. decembra laikrakstā „Padomju Jaunatne” publicētais akadēmiķa Jāņa Stradiņa raksts „Vārds glabā tautas atmiņu”.

Raksts vēsta par Latvijas Kultūras fonda darbību ielu vēsturisko nosaukumu atjaunošanā un raksta publicēšanas brīdī Rīgas Tautas deputātu padome pēc fonda ierosinājuma jau bija pārdēvējusi dažas vietas Vecrīgā – tā Pionieru laukums atguva Pils laukuma vārdu, Komjaunatnes iela – Jēkaba ielas vārdu, bet Komunālā iela pārtapa Riharda Vāgnera ielā. Jāpiebilst, ka nosaukumu maiņa ietekmēja arī Latvijas Radio, kura adrese no 17. jūnija laukuma mainījās uz Doma laukumu.

Interesanti, ka šai Jāņa Stradiņa rakstā ir teikts, ka Grēcinieku un Kungu ielai gan nebūtu piedienīgi atdot veco nosaukumu, jo tās atrodas blakus Latviešu sarkano strēlnieku laukumam. Lai saprastu šo piesardzīgo piebildi, ir jāatceras, ka šis raksts tapa laikā, kad Latvija vēl bija viena no padomju republikām un pārāk strauja atteikšanās no padomju ideoloģijas tiktu uzskatīta par „nacionālismu” un varētu novest arī pie represijām no Maskavas.

Tolaik „Padomju Jaunatne” iznāca vairāk nekā 200 tūkstošu lielā metienā un šis raksts izraisīja īstus lasītāju vēstuļu plūdus, kuros bija jau daudz drosmīgāki priekšlikumi – tā Padomju bulvārim kāds lasītājs ierosināja atdot Aspazijas bulvāra vārdu, Gorkija ielu pārsaukt par Valdemāra ielu, bet citā vēstulē tika atgādināts Kirova dārza pirmais nosaukums – Vērmanes dārzs. Jāpiebilst, ka lasītāju vēstulēs neizpalika arī jaunrade – tā vairāki lasītāji Krievijas karavadoņa Suvorova vārdā nodēvēto ielu ierosināja pārdēvēt par Aleksandra Čaka ielu.

Tomēr nebūt ne visi vēstuļu autori bija par vēsturisko nosaukumu atdošanu Rīgas ielām – tika pausts arī viedoklis, ka ielu pārdēvēšana ir nevajadzīga – tās esot plāksnīšu izmaksas, esot jāmaina arī vizītkartes un adreses telefonu grāmatā, vēl pašiem tie nosaukumi jāatceras… Tā tiešām arī bija – padomju laikā Rīgā uz dzīvi iebraukušie krievvalodīgie vēl labu laiku ielas dēvēja to vecajos nosaukumos, kamēr gados vecāki „iedzimtie” rīdzinieki ātri vien atcerējās „vecos, labos” brīvvalsts nosaukumus.

Bet, ja no Rīgas ielām atgriežamies pie latviešu mūzikas, tad jāteic, ka ielu nosaukumu maiņa ir iedvesmojusi vismaz divas dziesmas un viena no tām ir LABVĒLĪGĀ TIPA dziesma „Es nav redzējis Tevi jau sen”, kuras piedziedājumā ir rindiņa „tikai mainījies ārdurvīm kods un ielām nosaukumi”.

Otra dziesma ir JUMPRAVAS „Zem diviem karogiem”, kurā izskan rindas „es eju pa sen zināmu ielu, varbūt kādreiz šo ielu savādāk sauks”. Šī pirmsatmodas laikā sacerētā dzejoļa autors ir šobrīd Kanādā mītošais mūziķis un dzejnieks Ritvars Dižkačs un viņa nākamās Latvijā braukšanas laikā noteikti noskaidrošu, kuru ielu viņš tolaik bija domājis.