Viņš dzimis Latvijas gadā -1918.gadā, 13.augustā. Tātad pirms apaļa gadsimta. Dzimis ar dziesmu un arī Latviju sirdī. Tepat Purvciemā, pastnieka ģimenē. Skolas lietas gan 38.pamatskolā gan 2.ģimnāzijā padevās viegli. Ļoti  tuva izrādījās mūzika. Eidis spēlēja vairākus instrumentus, īpaši iemīļojot akordeonu, kura pavadībā bieži ieskanējās viņa jauneklīgais, spēcīgais tenors. Loģiski, ka Eduarda tālākais ceļš veda uz Konservatoriju. Taču sākās karš - iesaukums armijā, aplenkums, vācu gūsts ,karagūstekņu nometne, tulka darbs vācu policijā, represijas. Ja Oskaru Stroku dēvējam par Tango karali, tad Edurads Rozenštrauhs godam nopelnījis latviešu ziņģes karaļa titulu. „Zilais lakatiņš”, „Vecās likteņdzirnas”, „Pa kuru laiku nosirmoja jūra”, „Tur, kur Gauja”, „Kādai meičai Cesvainē”  un daudzas citas viņa melodijas skan un skanēs, pārdzīvojot cilvēkus, laikus un laikmetus. Bet bija taču laiks, kad tās tika noliegtas un nodotas aizmirstībai. Kā man kādreiz stāstīja pats mūziķis, tad bieži, kad, pēc smagas darba dienas, fiziski noguris devies mājup, viņš apstājis pie aizslēģotiem logiem, aiz kuriem ļaudis līksmojuši ģimenes viesībās un tajās klusināti skanējušas viņa melodijas. Apstājies, noklausījies un asarām acīs devies tālāk - viņš bija noliegts. Tolaik Radio radās muzikāli - tekstuāls raidījums „Satīras dzirnavas”, kurā Olģerts Gailītis ar savu komandu mēģināja ieskicēt sadzīviskas negācijas, tā laika netikumus un dīvainības. Tā kā pārraidē, kuru parasti  naktīs  ierakstījām literārajā studijā, liela loma bija dziesmām un mūzikai, tad Velta Skurstene ierosināja uzaicināt viņai labi pazīstamu akordeonistu, lai tas nospēlētu kādu populāru meldiņu. Sacīts - darīts, atnāca Eduards Rozenštrauhs, nosēdās studijas stūrī un rāva vaļā. Pirmo un arī pēdējo reizi, jo Radio vadībai ātri vien kļuva zināms, ka radio bijis uzaicināts „Zilā lakatiņa” autors, kura tika uzskatīta par leģionāru dziesmu. Un pavisam drīz pārstāja malt arī „Satīras dzirnavas”. Bija jānāk Trešajai atmodai, lai 1988.gada 7.oktobra dziedošajā revolūcijā kopā ar citām latviešu dziesmām saviļņojoši un neaizmirstami beidzot izskanētu arī „Zilais lakatiņš”. Lielā mērā pateicoties Maestro Raimondam Paulam, īstenojās lieliskā ideja par Eduarda Rozenštrauha autorkoncertiem, kuri sabangoja  visu Latviju un aizskanēja arī tālu pāri tās robežām. Jāpiebilst, ka šo Rozenštrauha atdzīšanas laiku radoši  sekmēja un tuvināja  arī mūsu Estrādes un vieglās mūzikas orķestris Aļņa Zaķa vadībā, solisti Viktors Lapčenoks, Dainis Porgants, Žoržs Siksna, Margarita Vilcāne, Aija Kukule, Miķelis Gruzītis un citi latviešu estrādes dižgari. Eduarda Rozenštrauha atdzimšana un viņa  popularitāte tautā  bija patiešam fantastiska. It visur viņš tika cienīts, mīlēts un godāts. Bet Leļļu teātrī, kur par koncermeistari strādāja viņa māsa Valija Dreimane, Eduarda akordeons bija patiesi neaizvietojams, tas skanēja ne tikai izrādēs, bet arī pirms un pēc tām. Kā atceras Velta Skurstene, kura arī savulaik strādājusi šajā teātrī, kādā rudenīgā dienā aktieri nolēmuši aizbraukt pasēņot, domājot, ka izrādei jāsākas plkst.piecos. Izrādās, ka tas bijis misēklis, un izrādes sākums bija paredzēts 2 stundas agrāk. Un, ko jūs domājat, šīs divas stundas publiku izklaidējis Eduards Rozenštrauhs gan dziedot, gan spēlējot savu akordeonu. Pēc izrādēm itin bieži rīkoti danči, un atkal kā zivs ūdenī juties Eduards Rozenštrauhs. Apritējuši jau vairāk nekā 25 gadi, kopš leģendārais  mūziķis ir aizgājis no mums, bet viņa tautā mīlētās un iecienītās melodijas būs un paliks. Vienmēr.