Zelta rudens - tas ir Anša Epnera laiks. Ansis nācis šai saulē 26. oktobrī. Un šodien ir viņa 80. dzimšanas diena.

Mums katram ir savs Ansis Epners, un visi epiteti, viņu raksturojot ,jau sen ir izsmelti. Es pieturos pie trim, proti, dzīvsudrabs, mūžīgais dzinējs un oriģināla personība. Sāka viņš kā TV cilvēks, turpināja un palika kā kino vīrs - režisors, scenārists, teksta autors, operātors, montāžas režisors, konsultants, producents, aktieris… Ansis Epners bija pirmais Latvijas profesors kino jomā, nacionālās kino izglītības aizsācējs un viņa vadībā Kultūras akadēmiju absolvējuši mūsu pirmie profesionālie režisori. Viņa radīto filmu, īpaši dokumentālo filmu, kā arī dažādu kinožurnālu un sižetu  skaits ir prātam neaptverams. Arī tēmu loks – neparasti plašs, un goda  vieta te bijusi sportam. Lai vai atceramies  tādas filmas kā "Atzīšanās" (1973),  "Mihails Tāls pēc 20 gadiem" (1980) "Labas gribas spēles" (1986), "Līdz Albervilai 0,02 sekundes" (1992), "Irbe - cilvēks un maska" (1996), un citas, no kurām dažas arī man bijis tas gods ierunāt.

Ansis arī pats bija izteikti sportisks cilvēks,tostarp ceļotājs un kalnos kāpējs. Viņam piemita arī tāds kā avantūrista velniņš - diez vai ir daudz cilvēku Latvijā, kas savu 50. dzimšanas dienu nosvinējuši, noskrienot 50 km…Arī spožu, neparastu ideju Ansim nekad nav trūcis - kaut vai viņa mājiņa uz vistas kājiņas Jūrmalā vai  atkal iecere sekmēt kino skatīšanos neizkāpjot no auto, kurai Lielupes stadionā gan nebija lemts īstenoties. Toties man vairākkārt  nācies būt klāt, kā viņa pārdrošās idejas realizējās tolaik populārajos mākslas un sporta sarīkojumos "Sporta Laureāts" Rīgas Sporta pilī, kad viņš šos sarīkojumus režisēja. Atceros 1985. gadu, kad pēc Anša ieceres Sporta pils centrā tika uzbūvēta milzīga sidrabota jahta, kurā kā galvenais stūrmanis darbojās izcilais skatuves meistars Ēvalds Valters, un matroža palīgi bijām mēs ar tolaik jauno komponistu Jāni Lūsēnu.

Viena no viņa daudzajām idejām ir arī rosinājums 1977. gadā dzimušā kiniofestivāla balvu nosaukt aizbildņa un pārcēlāja Lielā Kristapa vārdā. Vairākas viņa režisētās filmas šo balvu arī saņēmušas, kā, piemēram, "Četri meklē miljonu" kā labākā dokumentālā filma 1979. gadā, kinohroniku balva un diploms ticis filmai "Labas gribas spēles" 1986. gadā. Dokumentālfilma "Es esmu latvietis" atzīta par labāko 1990. gadā, mākslas filma "Būris" saņēma labākās filmas balvu 1993. gadā, savukārt labākā operātora darbs tika augsti novērtēts filmā "No Everesta līdz paradīzei" 2000. gadā.

Laiks rit, bet Ansis joprojām ir kopā ar mums. Krietni darbi nemirst, un ne velti šajās dienās ir daudz sarīkojumu, kas veltīti Ansim Epneram. Pasākumu ciklu "Dzīve Nr.1. Ansis Epners." Rīgas Kino muzejā vakar ievadīja Ansim veltītās izstādes atklāšana. Tā būs apskatāma no 1. novembra līdz 16. decembrim. Kinoteātrī – Anša Epnera filmu skate ar devīzi "Atklājējs Ansis Epners". Savukārt šodien Nacionālās Filmu skolas telpās norit zinātniska konference un iecerēts arī atmiņu galds, piedaloties dižā režisora kolēģiem un audzēkņiem. Tātad - Ansim Epneram -80!