Šodien, 26. jūlijā, ir Annas diena, kas latviskajā kalendārā tiek saukta par Saimnieču dienu – izsenis ap šo laiku rīkotas kāzas, raudzīta burkānu un jauno kartupeļu raža, ēsta rudzu maize, reizēm kauts auns. Laika vērotāji saka, ka, ja Annas dienā līst lietus, tad līs vēl divas nedēļas, rudens būs slapjš, būs daudz sēņu, bet nebūs riekstu.

Tomēr mēs, Annas dienā, atcerēsimies vienu no Latvijas Annām, kuras vārdā nosauktajai vietai vairāki tūkstoši cilvēku ik dienas soļo cauri vai garām – un kuras vārdā nosaukts viens no galvenajiem Rīgas parkiem – Vērmanes dārzs.

Latvijā pirmie Vērmaņi – vairāki brāļi – 17. gadsimtā ieradās no Vācijas. Dzimtas galva nonāca Kurzemē un pēc tam - Igaunijā. Viens no Vērmaņiem, Kristians Heinrihs Vērmanis, Rīgā par savu sievu apņēma cienījama tirgoņa meitu Annu Ģertrūdi Ēbeli.

Annas Vērmanes, uz parka veidošanas laiku jau atraitnes, īpašuma un naudas ziedojums radīja parka sākumu. Pati ideja par parku esot radusies pilsētas galvas, itāļa Filipo Pauluči izveidotajā apstādījumu komiteja. Parkam tika nolūkots pārpurvojies zemesgabals aiz vecpilsētas vaļņiem, kuram tad nu Vērmanes kundze atvēlēja tam laikam ievērojamu naudas summu – 10 tūkstošus rubļu. Tiesa, Vērmaņu dzimtas un Rīgas parku sakarā šis nav vienīgais stāsts: Arkādijas parka vēsture parasti aizsākas ar vārdiem: „te, uz augstas kāpas, savu privāto dārzu ierīkoja Prūsijas ģenerālkonsuls Johans Kristofs Vērmanis” – viens no četriem Annas dēliem. Tātad Vērmaņu dzimta piedalījās arī Arkādijas dārza radīšanā, un ne to vien.

Ja skatāmies Rīgas vēsturē, tad arī radio ļaudis, tāpat kā ikviens cits Doma laukuma apmeklētājs, ikdienā redz tirgotāju Vērmaņu dzimtas darbu – tas pats Annas dēls Johans Kristofs ir viens no Rīgas biržas dibinātājiem, viņš bija Rīgas biržas komitejas prezidents. Viņa tēvs, Annas Vērmanes dzīvesbiedrs, savulaik bijis Melngalvju brālības biedrs un vecākais.

Annas Vērmanes vārds palicis Rīgā, pateicoties tam, ka viņas dāvinājums un naudas ziedojums radījis Vērmanes dārzu, tomēr tad, kad tas notika, tā vis nebija mierīga, dekoratīvu koku, paviljonu strūklaku un bērnu laukumu vieta. Parku dibinot, 1817. gadā, tikko bija beigušies Napoleona kari. Visa Rīgas priekšpilsēta bija krāsmatās un pelnos. Rīdzinieki bija nabadzīgi, bija inflācija, bija posts un slimības. Un tajā brīdī nāca ierosinājums: vajag būt priecīgākiem, vajag būt jautrākiem – jātaisa dārzs! – tā, atklājot Annas Vērmanes piemiņas zīmi, stāstīja akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Pēc bagāta tirgotāja atraitnes labajās gribas radās dārzs, kuru savās atmiņās piemin daudzi ar Latvijas kultūru saistīti cilvēki - gan Emīls Dārziņš, gan Jānis Poruks, gan vēl viena cita slavena Latvijas Anna - Anna Brigadere. Latvieši, kas no trimdas gaitām nākuši, Latvijā atgriežoties, ar mīlestību atceras Annas Vērmanes devumu – kaut vai Armands Birkens no „Čikagas Piecīšiem” un viņa „es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies”, dziesma „Mūsu mīlestība”, kas noslēdz šo stāstu rakstu - cerībā, ka arī Jums, cienījamo LR2 klausītāj ir savas labas atmiņas par Vērmanes dārzu. Un labie darbi paliek.