Šo stāstu sākšu ar – hip hip urā, jo 17. aprīis ir un paliek Leona Krivāna dzimšanas diena. Šoreiz apaļa, apaļāka pat par Lieldienu olu. Gaviļnieku, cik nu esam tikušies, galvenokārt Purvciema  veikalā RIM, nekad nav nācies redzēt ne skābu, ne piktu, ne īgnu, un esmu pārliecināts - arī šodien viņš ir kopā ar savu uzticamo un seno  draugu - smaidu. Humors - tas ir aktiera  spirgtuma, mundruma un jaunības eleksīrs, esot kopā ar mums, saviem cienītājiem 60 gadu garumā.

Nezinu, kā jums, bet man Leons kā aktieris  aizsācies pagājušā gadsimta 70. - 80. gados ar TV Pirti, dzenot jokus par  dažādām būšanām un nebūšanām. Tad, sākot ar Gunāra Pieša uzņemto "Kārkli pelēkie zied", vairāki desmiti komisku kino lomu, kā, piemēram, filmās "Dāvana vientuļai sievietei" un "Kapteiņa Enriko pulkstenis", filma, kuras scenāriju veidoja slavenā bērnu stāstu rakstniece Dzidra Rinkule Zemzare pēc sava stāsta "Kapteiņa pulkstenis" motīviem. Cik atceros, tad jau pirms tam šis stāsts bija iestudēts arī Radioteātrī, ar kuru Dzidra cieši sadarbojās.

Protams, lomas arī teātrī, bet vēl nesenā pagātnē viņš laurus atkal bagātīgi plūca TV ar īpaši iemīļoto Miervalža lomu seriālā "Ugunsgrēks". Šī seriāla montāžas režisore bija  Ilze Bētiņa. Lūgta raksturot cienījamā šveicara ilglaicīgo un atbildīgo darbu, Ilze vispirms noraustīja plecus par tiem gadu apaļumiem, mēģinot palikt pie stūrainākajiem 70. Spriganums, humors un dāmu mīlestība - tie esot Leona nopietnākie trumpji. Jā, un vēl viena otra pikantērija uz naža asmens. Ko novēlēt? Radošu dzirksti un spilgtas dzīves krāsas!

Viens no tuvākajiem "joku līnijas" kolēģiem, savulaik Dailes teātra Pirts kūrējs un pērējs  Gunārs Placēns, aicināts atvērt sirdi, vispirms solīja kaut ko uzmest uz papīra, zvanījis arī pašam gaviļniekam, kuram tomēr viens desmits mazāk, bet abi brālīgi vienojušies, ka neko dižu vairs neatceras. Laukos  braukšana, tā gan varbūt tā spilgtāk atmiņā - Žanis Ezītis, Valdis Artavs, Leons, Gunārs, Egons - ļaudis smējušies, vēderus turēdami. Kopīgi spēlējuši teijāteri esot stipri  maz, un, kad uzkūlusies  tā Monika, tad jau Leons vairs teātrī maz rādījies. Gunāra vēlējums: "Esi vēl ilgi ņiprs - sievai, dārzam un humoram! Un nesteigties ar tiem gadiem." Gunārs  pagaidīšot  un 100 tad varēšot svinēt kopā!

Jānis Paukštello, iztraucēts no dziedāšanas, atgādināja, ka humors ir velnišķīgi grūta un sarežģīta būšana. Komisms - tas ir ļoti nopietni, tā Pauks, atceroties, ka reiz divi aktieri, viens no tiem Leons vai, kā draugi teic, Ļovka, saderējuši, kurš pirmais apraudāsies. Un Ļovka novinnējis vienā setā, tāpat kā  futbolā Gibraltārs Latviju. Kolēģa novēlējums? Ļovka, vai atceries, es tevi sapratu, un viss ir kārtībā.

Ko lai vēl šiem spožajiem vēlējumiem piebilst? Lai neaptrūkst darba ne mājās ne dārzā,l ai mazdēli klausa, smaržo zāļu tējas, ir krietna veselība, joprojām humors kopā ar tevi, un lai virtuvē allaž sanāk tavs kroņa numurs - soļanka. Un no savas pieredzes varu mierināt – nesatraucies, tie 80 jau nemaz tik briesmīgi nav.