Šodien ir Harija Liepiņa dzimšanas diena. Viņam – 90… Bet kopš 1998. gada vasaras latviešu skatuves dižgara  vairs nav mūsu vidū. Kādā augusta pirmdienā netālu no savām mājām Skrundas pusē, Ventā makšķerējot, laiva palika bez laivinieka… Mana paaudze - bez sava skatuves elka.

Tāpat kā sportmīļi savulaik skrēja uz Sporta pili skatīties Balderi, tā teātra ļaudis plūda uz Dailes teātri jūsmot par Liepiņu. Pēc Dailes teātra studijas beigšanas 1949. gadā te tika aizvadīti turpat vai pieci gadu desmiti. Viņam, kā no malas varēja šķist, padevās itin viss - gan klasika kā Uģis Raiņa lugā "Indulis un Ārija", Tots - "Spēlēju, dancoju", Kangars- "Ugunī un nakt", tā  titullomas, piemēram, Šekspīra lugā "Romeo un Džuljeta", Ričards III, Hamlets, Ibsena Brands, Dostojevska "Idiots", tāpat arī spilgti un neaizmirstami satīriskie tēli Hašeka lugā "Šveiks", Radzinska "Filma top" un daudzi daudzi citi skatuves tēli.

Bet mākslinieka talants un radošais gars neaprobežojās tikai ar teātra skatuvi vien. Paudzes, kuru tagad uzskata par aizejošo, atmiņā joprojām saglabājušās daudzas Harija Liepiņa kino lomas tādās latviešu filmās kā "Uz jauno krastu", "Es visu atceros, Ričard", "Gaisma tuneļa galā", "Paradīzes atslēgas", arī spilgti kino darbi Mosfiļm, Belarusfiļm, Uzbekfiļm, Tallinas, Odesas un citās studijās. Kopējais lomu skaits ir fantastisks, to  bijis vairāk nekā 250… Bet ne jau skaitļi ir būtiskākais, runājot par Smiļģa dvēseles radinieku Hariju Liepiņu. Vai ikviena skatuves karaļa loma bija kā mākslas darbs,v iņš un viņā vibrēja viss, pat Liepiņa pauze likās kā māksliniecisks šedevrs. Harijam nebija pērkondimdošas balss, bet ikviena frāze, pat čukstus izteikta, bija skaidri sadzirdama arī zāles pēdējās rindās sēdošiem skatītājiem. Varētu sacīt, ka Harija Liepiņa skatuves tēli veidoja ne tikvien manas, bet pat vairāku paaudžu garīgo pasauli, estētiskās jūtas  un māksliniecisko gaumi. Liepiņa mākslas valoda vienoja, saliedēja un spārnoja cilvēkus Rīgā un visā Latvijā.

Harijs Liepiņš strādāja smagi, dzīvoja raibi un aizgāja viegli. Kā atzinis viņa balvas ieguvējs Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, viņš gribētu no Harija mācīties dzīvot skaisti, ,jo Liepiņš bija riktīgs, stabils latviešu cilvēks. "Ja popmūzikā Pauls saglabājis latviešu garu", spriež Keisš, tad teātrī tie bija Dumpis, Pāvuls un Harijs Liepiņš - cilvēki, kas ļāva nepazaudēt latviešu dzīves garšu. Ļāva izdzīvot, nepagurt un izturēt.