Aizkraukles pilskalns ir sens Daugavas līvu pilskalns ar senpilsētu Daugavas labajā krastā. 13. gs. bijis viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem. Vieta bija stratēģiski svarīga, jo atrodas starp diviem Daugavā ieplūstošiem strautiem.

Lielākais no tiem Ašķere, no kā iespējams aizgūts arī pats pilskalna nosaukums.

Aizkraukles līvu pils pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikā saistībā ar līvu un lietuviešu uzbrukumu Rīgai 1204. gadā. Tad tā bijusi vistālāk austrumos novietotā līvu osta pie Daugavas ūdensceļa -  tālāk sākās kristīto sēļu un latgaļu zemes - Koknese un Jersika.

Livonijas krusta karu laikā 1205. gada vasarā krustneši nodedzināja Aizkraukles pili, bet tās iedzīvotājus piespieda pāriet katoļu ticībā.

Netālu no nodedzinātās līvu pils Zobenbrāļu ordenis uzcēla savu Aizkraukles mūra pili. Pēc vienošanās 1211. gadā Zobenbrāļu ordenis ieguva visu Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils un Doles salas pilsnovadiem.

Ap 1229.-to gadu notika vēsturiska kauja, kas zināma kā Aizkraukles kauja. Tā notika starp Zemgales ķēniņa Viestardu un Aizkraukles pilskungu Markvartu.

Vairāk nekā divus gadsimtus no 13. gs. līdz 15. gs. vidum Aizkraukle bija Livonijas ordeņa centrs.

Tikai 1980. gadu izrakumos līvu pilskalnā arheologi atsedza senas mūra pils sienas fragmentus. Vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs 1994. gadā izteica pieņēmumu, ka pirmā ordeņpils tagadējā Aizkraukles pilskalnā pastāvējusi līdz pat jaunas pils uzcelšanai 14. gadsimta otrajā pusē.

Aizkraukle pils tikusi izmantota arī Andreja Pumpura tautas eposā "Lāčplēsis", kurā stāsta par valdnieku Aizkraukli, kas Daugavas labajā krastā dzīvoja ar savu vienīgo meitu Spīdalu.

Arī līdzīga sižetā Raiņa lugā "Uguns un nakts" darbība norit Aizkraukļa pilī pie Daugavas, kurā ir liela un fantastiski izgreznota istaba senlatviešu garšā.