Nīcgales meži atrodas Vidusdaugavas zemienē, Daugavpils novada Nīcgales pagastā.  No kopumā 909 ha aizsargājamo ainavu apvidus 94% no teritorijas kopējās platības aizņem mežaudzes. Sastopami dabisku mežu nogabali, kurus veido vecas mežaudzes ar dobumainu koku, kurus mēdz dēvēt par sausokņiem, kur notiek pakāpenisks veco koku koksnes noārdīšanas process. Tāpat šajos mežos mīt nozīmīgākā Nīcgales mežu aizsargājamā dabas vērtība, kuras ir retās īpaši aizsargājamās tauriņu sugas. Nīcgaļu mežos konstatētas 1200 tauriņu sugas – to skaitā 14 ir īpaši aizsargājamas – čemurziežu dižtauriņš, lielais skābeņu zilenīts, ošu pļavraibenis, apšu raibenis, sausseržu raibenis, apšu zaigraibenis, gāršas samtenis, gāršas lācītis un citas.

Tauriņu raksturīgākā pazīme ir krāsainās, reizēm spīguļojošās spārnu zvīņas, kas patiesībā ir pārveidoti saplacināti matiņi. Gandrīz visi tauriņu kāpuri ir augēdāji – grauž lapas, pumpurus, ziedus, sēklas, mizu, trūdošu koksni, sūnas. Dažu sugu tauriņu kāpuri pārtiek no dzīvnieku vilnas, spalvām. Pieauguši tauriņi sūc nektāru. Saušupes palieņu pļavas, mežu lauces, izcirtumi, ceļmalas ir tauriņu dzīvotnes, bet  mežu teritoriju šķērsojošie dažāda platuma un dziļuma grāvji - atklāti “koridori”  tauriņu sugu izlidošanai.

Tajā pašā laikā Nīcgaļu mežos sastopama arī tāda īpaši aizsargājama suga kā laksis. Auga nosaukums latīņu valodā nozīmē “lāču sīpols” (no latīņu valodas allium – sīpols, ursus – lācis), kas norāda, ka ne tikai cilvēkiem, bet arī brūnajiem lāčiem laksis ir liels gardums. Laksi par kārumu uzskata arī mežacūkas. Augs, it sevišķi lapas ar izteiktu ķiploku smaržu, jūtams jau pa gabalu no lakšu audzes aizvēja pusē. Laksis ir aizsargājams augs, un tas nozīmē, ka cilvēki savvaļā to vākt nedrīkst.

Nīcgales meži var lepoties arī ar ģeoloģisku un ģeomorfoloģisku dabas pieminekli kā Nīcgales Lielais akmens, kura virszemes tilpums ir 170m³. Agrāk akmens iezīmēja Nīcgales un Kalupes mežu robežu, un to atpūtai un brokastošanai sevišķi bija iecienījuši mednieki, taču tagad pie tā ierīkotā atpūtas vieta, ko izmanto, galvenokārt, Latvijas dižākā laukakmens apmeklētāji. 

Izrādās, ka Nīcgales lielais akmens aptuveni pirms 15 tūkstošiem gadu atdalījies no Dienvidrietumu Somijas klintāja un ar ledāju palīdzību atnests uz Latgali. Tikai brīnums ir ļāvis akmenim saglabāties līdz pat mūsdienām, kur staignais zemes māls, kā arī biezais, necaurejamais un dūksnainais mežs ir atturējis cilvēkus no to plašākas izmantošanos. Nīcgales meži ir bagāti ar derīgo izrakteni - mālu. To kā izejvielu  izmantoja netālu esošajā  keramzīta ražotnē, kura pašlaik diemžēl nestrādā.