1896. gada 19. septembrī  Ādolfs Alunāns Jelgavas Vācu Amatnieku biedrības telpās atklāja savu teātri. Ne velti Ādolfu Alunānu dēvē par „latviešu teātra tēvu”, jo viņš bija pirmais, kurš ar domu nest tautai gara gaismu, audzināja un uz visiem laikiem pieradināja pie teātra  latviešu skatītāju. Viņš akcentēja un realizēja domu, ka teātris ir ikvienas nacionālās kultūras nepieciešama sastāvdaļa. Alunāns lika pamatus profesionālajai latviešu aktieru un režijas mākslai, dramaturģijai, teātra terminoloģijai, teātra mūzikai.

Ādolfs Alunāns dzimis 1848. gada 11. oktobrī Jelgavā. Viņš ir pilsētas bērns, inteliģences pārstāvis jau trešajā paaudzē. Alunāna vectēvs Felcke bija liels teātra cienītājs un reizēm uz izrādēm vācu teātra namā ņēma līdzi arī mazdēlu, Tas mazajam zēnam bija īsts brīnums. Jau skolas gados Ādolfs sāka publicēt “Pēterburgas Avīzēs” un “Latviešu Avīzēs” īsas korespondences un stāstiņus. 

 Katru gadu jūnijā Jelgavā ar savu sezonas repertuāru viesojās Rīgas aktieri. Tā jau pusaudža gados Alunāns iepazina populāras joku lugas, klasiskas traģēdijas un tajā laikā modernās melodrāmas. Uzkrāto pieredzi jaunais Alunāns izmantoja, kad 1866. gadā sāka strādāt par aktieri Tērbatas vācu vasaras teātrī. Pēc tam pārgāja uz Rēveles (Tallinas) vācu teātri. Vēlāk Pēterburgā piedalījās  vācu aktieru viesizrādēs Viborgā, līdz atkal atgriezās Rēveles teātrī. 1870. gada 6. septembrī jaundibinātajā Rīgas Latviešu biedrībā apstiprināja Teātra komisijas kārtības rulli un uz vienu gadu  pieņēma Ādolfu  Alunānu  par teātra vadītāju. Jaunais režisors  pats rakstīja un tulkoja lugas, meklēja un mācīja aktierus. Tomēr laika gaitā radās nesaskaņas, jo Rīgas Latviešu biedrības vadība īsti nevarēja pieņemt jaunā, prasīgā un temperamentīgā režisora darbības stilu.

Rezultātā Alunāns aizgāja no teātra un 1886. gadā apmetas uz pastāvīgu dzīvi Jelgavā. Turpināja darboties kā aktieris, rakstnieks un žurnālists, organizēja dažādus saviesīgus pasākumus. Cita pēc citas klajā nāca viņa  asprātīgās un jautrās lugas - "Mucenieks un muceniece", "Visi mani radi raud", „Priekos un bēdās", "Seši mazi bundzenieki", "Draudzes bazārs” un citas.

 Ap Alunānu kūsāja  Latvijas teātra dzīve. Līdz 1896. gadā Alunāns izveidoja savu teātri un vadīja - pirmo patstāvīgo latviešu aktieru trupu, kura veiksmīgi darbojās Jelgavas Vācu Amatnieku biedrības telpās. 1903. gadā Ā.Alunāns iestudēja J.Raiņa pirmo lugu «Pusideālists». Uz pirmizrādi ieradās pats autors.  Teātra trupa uzstājās ne tikai Jelgavā, bet arī citās pilsētās un lauku centros. Sākot ar 1904. gadu, notika Alunāna atvadu izrādes Rīgā, Jelgavā un  citviet Latvijā, jo režisora veselības stāvoklis pasliktinājās. Pēdējās viesizrādes bija 1911. gadā Rīgā un Aucē ar lugu “Draudzes bazārs”. Mūžībā Ā.Alunāns aizgāja  1912. gada 5. jūlijā. Teātra tēva  iedibinātās  tradīcijas Jelgavā turpina Ādolfa Alunāna vārdā nosauktais teātris, kuru izveidoja 1959. gadā. Noslēgumā kupleja Kas tad man no joku lugas „Džons Neilands” ar  R.Paula mūziku, jo kā pats Ādolfs Alunāns teicis: "Teātris ir kā spieģelis, kurā mēs paši savus labus un nelabus darbus, savas prieku kā bēdu dienas, ar vārdu sakot, savu dzīvošanu redzam..."