Pirms 76 gadiem šī diena, 14.jūnijs, Latvijā bija pelēka un drūma. Sadzīti lopu vagonos, no stacijām visā valstī tika izvesti vairāk nekā 15 tūkstoši cilvēku. Kad 14.jūnijā aizsitās vilciena vagona durvis, šo cilvēku ceļš veda uz attālajiem Krievijas reģioniem.

1941. gada jūnijā apritēja tieši gads, kopš Latvija bija okupēta un ar varu padarīta par Padomju Savienības republiku. 14.jūnija nakts bija liktenīgā, kad tika izpostīta Latvijas tauta. Šī deportācija galvenokārt bija vērsta pret cilvēkiem, kuri savas agrākās nodarbošanās laikā tika uzskatīti okupācijas režīmam par neuzticamiem un bīstamiem. Par upuriem kļuva politiķi, valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, aizsargi, literāti, mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji. Līdzās viņiem, aizveda arī šo cilvēku ģimenes, arī bērnus un sievietes.

Deportētajiem smagākais ceļā bija šoks, jo cilvēks vairs nebija noteicējs par savu dzīvi, apstākļi lopu vagonos bija necilvēciski - liels karstums, ūdens un ēdiena trūkums. Bērni nesaprata, kāpēc pārtrūkst viņu laimīgā bērnība, kāpēc tik ātri ir jākļūst pieaugušiem. Vairākus simtus tur nošāva, citi mira necilvēcīgos apstākļos, daudzi no slimībām un bada.Kopumā no 14. jūnijā izsūtītajiem mājās neatgriezās aptuveni 40%, pārējie varēja sākt atgriezieties piecdesmitajos gados, bet citiem Sibīrija bija mājvieta līdz pat septiņdesmito gadu sākumam.

Arī manā ģimenē ir skaudrais izsūtījuma stāsts, lai arī vectēvs un vecvectēvs ir aizsaulē, tomēr viņu dzīves takas Sibīrijā man ir zināmas, jo bieži vien vecmamma pasaku vietā mums stāstīja dzimtas smago laiku tālajā Krievijā. Tā bija nakts, ienāca vīri, pavēlēja - jums jānāk līdzi! Viss, ko paspēja, vien kādu maizes šķēlīti ielikt kabatā. Lopu vagonos pazemojums un izmisums mijās ar neziņu un bailēm. Sibīrijā lopiem bija lielāka vērtība nekā cilvēkiem, tāpēc lopu pārdzīšanas laikā nedrīkstēja pieļaut, lai kāds no tiem pazūd, pretējā gadījumā par to bija jāatbild ar savu dzīvību. Kad cilvēki vaicāja, kur lai viņi guļ, atbilde bijusi - zem koka.  Vienmēr spilgti atceros, kā vectēvs teica, ka viņi bijuši iespundēti žogā, un ēst dabūjuši tik daudz, cik tālu aiz žoga malas stiepusies roka, lai noplūktu zāli.

Laikam ritot, cilvēku, kuri piedzīvoja izsūtījumu, kļūst aizvien mazāk, taču mūsu tautā ir spēks, tas ir tas spēks, kurš dzīvoja mūsu senčos, un pateicoties tiem, kuri atgriezās, šo spēku pārmantojam arī mēs.Šo vēstures lappusi, protams, nevar uztvert kā kaut ko labu, jo tās bija sāpes, bet es aicinātu 14.jūnijā atcerēties to spēku, gaišumu, mīlestību, kas bija šajos cilvēkos, un tieši tas ļāva dzīvot, cīnīties un atgriezties. Sibīrijas bērni - tie, kas izturēja un pārnāca - ir piemērs cilvēka gara spēkam arī šodien. Deportācijas laiku piedzīvoja arī literāte Margarita Stradiņa, kuru uz Sibīriju izsūtīja vien 13 gadu vecumā. Pēc sešiem prombūtnes gadiem, atgriežoties dzimtenē, viņa uzrakstīja atmiņas par izciesto un pārdzīvoto, par cerību pārnākt. Šie, viņas pieraksti pārtapuši dziesmā “Es pārnākšu” ko izpilda Ainis Šaicāns, tāpēc aicinu ieklausīties katrā vārdā, katrā zilbē, kurā slēpjas sajūtas, pārdzīvotais, neizdzēšamais.