14. maijs ir īpaša diena alpīnisma  vēsturē. 1995. gadā divi Latvijas pilsoņi - Teodors Ķirsis un Imants Zauls sasniedza pasaules augstāko virsotni Everestu. Tās augstums ir 8848 metri.

Bet, pirms paraugāmies debesīs, brīdi paliksim tepat uz zemes Oliņkalnā, kas ir mūsu alpīnisma šūpulis. Kā esmu dzirdējis sakām - kas aktieriem un žurnālistiem savulaik bija "Skapis", māksliniekiem "Kaza", tas alpīnistiem 20 m augstā dolomīta siena Oliņkalns Daugavas krastā, 5 km lejpus Pļaviņām.

Tagad par to liecina vien piemiņas akmens "Oliņkalns" Rīgas – Daugavpils šosejas 117. kilometrā, ,jo sakarā ar Pļaviņu HES  būvniecību 1965. gadā šīs klintis appludināja.

Taču sporta vēsture joprojām atgādina, ka kopš 1949. gada ik pavasari un rudeni tur trenējušies klinškāpēji. Pirmās oficiālās sacensības fiksētas 1952. gadā. Pēc 7 gadiem - Latvijas, Igaunijas un Lietuvas čempionāti, kas kļuva regulāri. 1960. gadā Latvijas alpīnisti Oliņkalnā pirmo reizi sacentās par jauno ceļojošo kausu "Sudraba leduscirtnis". Tad nāca tie trīs gadu desmiti, kas bija nepieciešami, lai sāktu sapņot par Everestu. Kā atceras Imants Zauls, tad visi bijušās Savienības kalni jau bijuši izkāpti, tika iegūts arī "Sniega leoparda" nosaukums, ko deva par piecām  7000 m augstām virsotnēm. Īpašs priekšeksāmens bija cita Himalaju virsotne - Daulagiri (8167 m), kuru Latvijas ekspedīcija – Teodors Ķirsis, Imants Zauls un Ilgvars Pauls pieveica 1993. gada rudenī.

Everesta ekspedīcijā bija kāds padsmits alpīnistu, bet virsotnē nonāca tikai divi latvieši un viens amerikānis. Tuvu mērķim tika arī Ilgvars Pauls, bet pievīla veselības problēmas, un viņš savu sapni īstenoja 2 gadus vēlāk.

Jāpiebilst, ka 1990. gadā Everestā jau pabija latviskas izcelsmes amerikānis Eds Viesturs, kurš pasaules augstākajā punktā bijis seškārt, bet 2005. gadā, uzkāpjot Anapurnā (8091 m), Eds kļuva par 12. alpīnistu pasaulē, kurš sasniedzis visas 14 virsotnes, kas augstākas par  8000 metriem.

Kādas  tad ir tās nopietnākās problēmas, kuras nākas risināt šiem drosminiekiem, kāpjot kalnos? Protams, paši kalni, skābekļa bads, kas lielā augstumā  ir pat 5 reizes mazāk nekā parasti. Tad vēl aukstums un ļoti spēcīgais vējš, kas sasniedz pat 100 metrus sekundē. Ne velti, lai tiktu virsotnē, latviešiem bija nepieciešams pusotru mēnesi ilgs laiks. Tātad – Teodors Ķirsis, kuram par pēdējo kāpienu kļuva Kuka kalns Jaunzēlandē  2003. gadā, un Imants Zauls - Everests, 1995. gada 14. maijs, plkst. 15.15 pēc Nepālas laika, kad  pasaules augstākajā virsotnē tiek pacelts Latvijas karogs.