Caur izglītību cilvēks drīzāk nevis maina, bet piepilda savu dzīvi un īsteno savus sapņus, par to pārliecināts vēstures skolotājs, novadpētnieks un gids no Daugavpils novada Līksnas pagasta Romualds Gadzāns, kurš sākotnēji sevi dzīvē īstenoja kā mēbeļu galdnieks un celtnieks, bet  dzīves brieduma gados nolēma pievērsties vēsturei.

“Es agrāk pēc profesijas biju mēbeļu galdnieks, strādāju mēbeļu rūpnīcā, tad es kļuvu par tehniķi celtnieku, man bija pašam sava būvbrigāde Līksnas pusē. Un tad, kad es jutos pilnīgi nodrošināts, man it kā viss bija, es nolēmu sevi piepildīt caur vēsturi, jo tas ir vienmēr bijis mans bērnības sapnis. Tā bija mana interese izzināt.”

Tā intereses vadīts un, lai piepildītu bērnības sapņus, Romualds nolēma uzsākt studijas Daugavpils universitātē, vēsturniekos.

“Visi stāsti skolā par vēsturi man likās aizraujoši, un vēsture man bija mīļākais priekšmets. Kad es sāku studēt kultūras vēsturi, man jau bija 37gadi. Strādāju arī par vēstures skolotāju skolā.”

Studēšana augstskolā, turklāt, mīļākajā vēstures jomā, likteņa sagadīšanās dēļ deva vēl citu papildus iespēju, lai arī sākotnēji nebūt ne īpaši vēlētu- kļūt par pedagogu, un tas kopā ar amata iemaņām arī ir lieti noderējis, stāsta Romualds Gadzāns.

“Mans augstskolas mērķis nekad nebija iet uzreiz strādāt skolā. Tad, kad mums bija studiju programmu, mums pa vidu ielika pedagoģiju. Es varēju neiet uz šīm nodarbībām, braukt mājās, taču es nodomāju, ko es vazāšos apkārt, labāk sēdēšu un klausīšos. Tā arī es kļuvu par pedagogu. Uz skolu es aizgāju 90.gadā kā darbmācības skolotājs, patiesībā, lai saglabātu darba stāžu. Vēlāk, kad skolā bija brīva vēstures skolotāja vieta, un tur zināja, ka man ir vēsturnieka diploms, bakalaurs kultūras vēsturē, gan maģistra vēsturē, šo darbu piedāvāja. Es piekritu.”

Papildināt savas zināšanas, uzklausīt savu sirds balsi un patiesībā izprast, ar ko ir vēlme nodarboties un kas interesē, nekad nav par vēlu, tas ir mūžizglītības pamatā un paša cilvēka apziņā, pārliecināts Romualds Gadzāns.