Latviešu dziesmu svētku tradīcijai pēc 2. pasaules kara turpinātāji atradās daudzās no tām valstīm, kurp bija devušies lielākie bēgļu pūļi, protams, arī Amerikas Savienotajās valstīs, kur 1953. tika sarīkoti I Vispārējie dziesmu svētki. Tie notika Čikāgā, un kora koncerts, dziedātājus un klausītājus kopā ņemot, pulcējis 6500 cilvēku. 31. maijs togad tika izsludināts par latviešu dienu Čikāgā, līdz ar to izceļot latviešu kā Amerikai jaunu nacionālo grupu, kas pasaules mēroga lielpilsētu iedzīvotāju sarakstos iepriekš vēl nebija iezīmēta.

Turpmāk Amerikas latviešu Vispārējo dziesmu svētku rīkošanā nostabilizējās 5 gadu cikls, tiem pārceļoties no pilsētas uz pilsētu. 1958. gadā II dziesmu svētki notika Ņujorkā, tad 3 reizes pēc kārtas risinājās Klīvlendā, un nākamo svētku ģeogrāfija sasniedza Bostonu, Milvokus un Indianapoli 1988. gadā. Virsdiriģentu pulkā šais gados bijuši Ādolfs Ābele, Arvīds Jansons, Imants Mežaraups, Jānis Norvilis, Bruno Skulte, Roberts Zuika un citi.

Taču, tā kā Amerikas Savienotās Valstis ir ļoti plaša teritorija, tad 1955. gadā tika sarīkoti arī ASV Vidienes novada Dziesmu svētki Milvoki pilsētā, kas gan turpinājumu neguva pretēji Rietumkrasta latviešu dziesmu svētkiem. Tie, aizsākušies 1962. gadā Sietlā, sakuploja jo raženi, jo vietējos koros bija ne mazums dziedātāju, kas savas koristu gaitas bija sākuši Teodora Reitera, Leonīda Vīgnera un citu neatkarīgās Latvijas laikā slavenu diriģentu vadītajos koros. Kāda no dziedātājām pat lepojusies ar 117 gadus veciem tautastērpa brunčiem, un Rietumkrasta koristu sadziedāšanās notika ik pa diviem vai trim gadiem. No Sietlas dziesmu svētki pārcēlās uz Portlendu un Sanfrancisko, Losnadželosu un Vankūveru – sarīkojuma dedzīgāko rīkotāju priekšgalā ir slavenā Ritmaņu ģimene, kuras pārstāvju – Andra, Brigitas un Lolitas Ritmaņu - darbošanās ir labi pazīstama un ievērota arī Latvijā. Un jau 1989. gada XI Rietumkrasta dziesmu svētkos padomju apstākļos kopto kormūzikas tradīciju tur pārstāvēja Imants Kokars ar savu kamerkori „Ave Sol”.

Vairāki trimdas latviešu dziesmu svētku koncerti Eiropā, Amerikā un Kanādā tika ieskaņoti un izdoti skaņuplatēs, un kopkora priekšnesumi skanējuši arī mazāka mēroga dziesmu svētku analogā – Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienās, kuru vēsture sākās 1979. gadā Visbijā, Gotlandes salā. Šīs idejas autors, komponists un diriģents Alberts Jērums sava sapņa īstenošanos diemžēl nepieredzēja. Dziesmu dienu atklāšanas runa bija uzticēta trimdā vispazīstamākajam dzejniekam Andrejam Eglītim, kas uzrunāja 4000 sabraukušos, no kuriem 600 bija koristi. Uz salu bija atbraukuši 500 Austrālijas latvieši un starp tiem dejotāji: ansambļa „Saules josta” dalībnieki priecēja ar uzvedumu „Mārietes dziesma”.

Šis sarīkojums, kas vienoja trimdiniekus no visas pasaules, noslēdzās Jāņu naktī ar milzīgu jāņuguni klints malā pie jūras. Toreiz līcī iebrauca jahta, lai paceltu Latvijas karogu, kas bija nozīmīgs, simbolisks žests Latvijas valsts brīvības idejas uzturēšanai. Likumsakarīgi, ka pēc šī grandiozā sarīkojuma Padomju Savienība iesniedza protesta notu Zviedrijas valdībai, un par latviešu dziesmu svētkiem toreiz vēstīja daudzi pasaules, pat Ķīnas laikraksti.  Nākamās Brīvo latviešu dziesmu dienas notika Minsterē, pilsētā, ar kuru latviešu sabiedrība jau bija saaugusi trimdas gados un tajā pastāvēja vienīgā latviešu ģimnāzija ārpus Latvijas. Pasākumi izvērtās par īstiem tautas svētkiem, ap 1000 dalībnieku ieradās no ASV, atbrauca arī krietns pulciņš jauniešu no Venecuēlas. Netrūka arī Kanādas un Austrālijas pārstāvju, un 80. gados dziesmu dienas papildināja arī rokvakari. Starptautisks dziedātāju pulks ir stabila tradīcija arī pēdējos Vispārējos dziesmu svētkos arī pašu mājās, un par dziesmu svētkiem jau atkal brīvajā Latvijā stāstīšu rīt, šajā pašā laikā.

Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru

Attēls no žurnāla „Zvaigzne”