Šodien, pētot dziesmu svētku vēsturi, atgriezīsimies tālākā pagātnē, kad 2. pasaules karš jūtami sašķēla Latvijas tautu. Tās viena daļa izcieta nepelnītu sodu Sibīrijas tālēs, bet cita – devās labprātīgā trimdā, bēgot no komunistiskā režīma. Šie bēgļi sev līdzi aiznesa spilgtas atmiņas par skaisto dziesmu svētku tradīciju, kas allaž vienojusi latviešus, tādējādi nav brīnums, ka jau nometnēs Vācijā atsākās dziesmu dienu tradīcija. Pirmajā trimdas latviešu dziesmu dienu kopkora koncertā 1946. gada 30. jūnijā Fišbahā piedalījās 650 dziedātāji un 5000 skatītāji, un gan toreiz, gan turpmāk trimdinieku rīkotajos koristu saietos skanēja tikai un vienīgi latvisks repertuārs, kas arī bija galvenā atšķirība no svētkiem Latvijā.

Ar laiku dziedotgribošie tautieši izceļoja uz Ameriku, Austrāliju un  Kanādu, tikmēr laikā no 1946. līdz 1948. gadam notika veselas 13 dziesmu dienas Vācijā un Austrijā, bet visspilgtākais un vislielākais sarīkojums bija „Latviešu dziesmu svētki Eslingenā”, vislielākajā latviešu centrā. Tajos 1947. gada maijā piedalījās 1000 koristi goda virsdiriģenta profesora Ādolfa Ābeles vadībā un klausītāju pulks sasniedza 10 tūkstošus.

Ar laiku latviešu skaits Vācijā saruka un dziesmu dienu rīkošanas stafeti pārņēma tie tautieši, kuri pārcēlās uz Lielbritāniju. 1948. gada jūnijā tās notika Londonā, kam sekoja „Ziemeļanglijas dziesmu dienas” Līdsā, kur kopkorī vienojās 400 dziedoņu. Visaugstāko vilni Londonas dziesmu dienas sasniedza 1951. gadā, kad latviešu koncertu ietilpināja tā gada slavenajā Britānijas festivālā. Kopkoru koncerts notika pārpildītajā Karaliskā Alberta aulā, kur 5000 skatītāju klātbūtnē no Zviedrijas atbraukušais Teodors Reiters vadīja visu jaukto koru programmu, kamēr vīru korus

diriģēja Alberts Jērums un Roberts Zuika. Turpmākajos gados Britu salās latvieši sadziedājušies vairāk nekā 20 lielāka un mazāka mēroga dziesmu dienās, no kurām dažas notikušas latviešu sabiedrības lauku īpašumā Straumēni. Un tieši Anglijā komponistam un diriģentam Albertam Jērumam dzima ideja apvienot visus Rietumeiropā dzīvojošos latviešus dziesmu svētkos, un tādi arī tika sarīkoti 1964. gadā Hamburgā. To programmā ietilpa kā 2 kopkora koncerti, tā tautas deju uzvedums, teātra izrāde un latviešu komponistu jaundarbu koncerts, un svētkus ievadīja 2 dievkalpojumi, pulcējot vairāk nekā 2000 dievlūdzēju. Šis aspekts, protams, atšķīra dziesmu svētkus Rietumeiropā no Latvijā notiekošā koru salidojuma, taču politikas klātbūtne bija jūtama arī trimdinieku rīkotajos tautas sadziedāšanās svētkos. Tā, piemēram, 1968. gada II Eiropas latviešu dziesmu svētkus Hanoverā aizēnoja studentu nemieri Francijā un Padomju Savienības draudi okupēt Čehoslovākiju.

Dziesmu svētku simtgadi atzīmēja ne tikai Latvijā, bet arī III Eiropas latviešu dziesmu svētkos Ķelnē, kur tika svinēta arī Latvijas himnas simtgade. Dalībnieku un viesu skaits toreiz sasniedza 5 tūkstošus, un svētkos ietilpa arī opermūzikas koncerts, kā arī jaunatnes rīts, ar domu – piesaistīt vairāk jaunās paaudzes dalībnieku muzikālajām vienībām un klausītāju pulkam. Ķelnes katedrālē lielā pacilātībā tika nodziedāta Lūcijas Garūtas kantāte „Dievs, Tava zeme deg”, savukārt IV dziesmu svētki risinājās jau Londonā, 1977. gada jūlija beigās, kad pilsētā rosījās panku kustība. Togad svētku simfoniskais koncerts notika jaunuzceltajā, greznajā Vebmlejas konferenču lielajā zālē un svētku dalībnieku vēderus apkalpoja tagad tik populārais Mārtiņš Rītiņš ar savu komandu. Turpmāk tika sasaukti vēl 2 Eiropas latviešu dziesmu svētki – 1982. gadā Līdsā, bet sestie notika Helsingborgā, Zviedrijā, kur kopkoru priekšnesumos iekļāvās arī Latvijas kori „Juventus” un „Lauda”.

Latviešu vēlēšanās apvienoties kopējā dziedāšanas un muzicēšanas priekā nebija izdzisusi arī citās mītnes zemēs, piemēram, Austrālijā ar 1951. gadu tika rīkotas Latviešu kultūras dienas ikvasaras brīvdienās, tātad Ziemassvētku un Jaungada periodā. Šie sarīkojumi katrugad notika citā pilsētā un sevī ietvēra ne tikai kopkora koncertu, bet arī rakstnieku, teātra, mākslas izstāžu, tautasdeju un citas dienas.

Tikmēr Kanādā latviešu dziesmu svētku kustība aizsākās 1952. gadā ar dziesmu dienu, kam gadu vēlāk sekoja jau I dziesmu svētki. Ar 4 un 5 gadu starplaiku tie galvaspilsētā Toronto risinājušies līdz šai dienai. Nākamie, jau XV pēc skaita, plānoti 2019. gadā, un uz trimdas dziesmu svētku tradīciju attīstību viņpus okeānam atskatīsimies arī rīt šajā pašā laikā.

Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru

Attēls no žurnāla "Zvaigzne"