„Gadu simteņiem nosirmojusī Rīga gan nebūs vēl nekad piedzīvojusi un  redzējusi tāda gājiena,” tā par dziesmu svētku gājienu rakstījis Lautenbahs-Jūsmiņš, aizgrābts no Līgo karoga skaistuma, no pūtēju orķestra spēka un koristu brašuma, kas soļoja pa ielām kopā ar saviem diriģentiem. Gājiens ir viena no stabilākajām dziesmu svētku tradīcijām, kļūdama par visvairāk apjūsmoto, vizuāli krāšņāko pasākuma daļu, kuras nebija vien VI dziesmusvētkos 1926. gadā.

1873. gadā, kad nedaudz vairāk nekā tūkstotis dziedātāju pulcējās uz Pirmajiem vispārējiem dziedāšanas svētkiem, viņi bija ģērbti kā kurais un dažam varbūt kājās bija vīzes vai pastalas. Patiesībā toreizējā politiskajā situācijā šāds gājiens tika uztverts kā nozīmīga nacionāli demokrātiska manifestācija, jo nu pa Rīgas ielām soļoja vienkārši darba darītāji pat ar karogiem rokās. Uz koncertu Ķeizardārzā bija ieradies pats Rīgas birģermeistars Eduards Hollanders, taču Doma baznīcu garīgās mūzikas koncertam atvēlēja tikai ar noteikumu, ka svētku rīkotāji paši uz sava rēķina ierīkos dziedātājiem stāvvietas un pēc tam tās arī izvāks. Pie pirmo dziedāšanas svētku skandāliem pieder arī baumas, ka bija nodomāts un par sarīkots uzbrukums jaunajam dziesmusvētku karogam, atgriežoties krēslas laikā vai pēdējā dienā pēc dziesmu kara. Kādā stūrī sapulcējies bars „svešu zelļu” esot meties pēc karoga, bet dziedātājiem izdevies to nosargāt un ielēkt garām braucoša ormaņa ratos.

Šo Pirmo un turpmāko Vispārējo latviešu dziesmu svētku karogu dēvē par Līgo karogu, jo tā devīze ir Līgo! Līgu uzskatīja par latviešu līksmības, draudzības, mūzikas un visa daiļuma dievi, savukārt lībiešu valodā „līgo” nozīmē – „lai top!” Karoga meta un idejas ieceres tapšanā piedalījies Baumaņu Kārlis, par 266 dālderiem karogs šūdināts Leipcigā, un tā vidū atrodas uz balta zīda izšūts un ar krāsu tonēts zīmējums , kas attēlo ozolu birzi. Pie akmens krāvuma altāra stāv vecs vaidelotis baltā apģērbā, un Līgo karogs ir nests visu Vispārējo Dziesmu svētku gājiena priekšgalā pat padomju laikos. Karogi svētku gājienā pavadīja arī katru koru dziedāšanas biedrību, un pirmo svētku dziesmu kara uzvārētājiem tika piešķirtas 7 balvas, no kurām sešas bija tieši karopga piederumi – uzgaļi un rotājumu lentas. Tāpat 1. svētkos izveidojās tradīcija dāvināt diriģentiem zižļus, kas tika pasniegti gan kā dziesmu karu godalgas, gan kā pašu koristu dāvanas saviem virsvadoņiem. Balvās sniegtas arī sudraba kausi, kannas un citas vērtīgas lietas, ar laiku dāvanu klāstam pievienojās gleznas, grāmatas, grezni atzinības raksti, un neatņemama dziesmu svētku sastāvdaļa bijusi arī dalībnieka krūšu nozīme, pēc kuras varēja atšķirt arī dziedātāju no diriģenta vai kāda organizatoriska darbinieka.

Kad Latviešu biedrības Zinību komisija sāka vākt materiālus Latvijas etnogrāfijas muzejam, Dziesmu svētku laikā tika rīkotas mākslas amatniecības izstādes, tāpat tika atzīmēti skaistāko un etnogrāfiski precīzāko tautastērpu īpašnieki, un pirmie, kas Vispārējos dziesmu svētkos ieradušies tautas tērpos, bijuši koristi no Tirzas 1880. gadā. Tā bija jau otrā Vislatvijas koru pulcēšanās Rīgā …

attēlā: Dziesmu svētku jeb Līgo karogs

Raidījums top sadarbībā ar Nacionālo kultūras centru