Ja iepriekšējo divu nedēļu laikā ciklā „Dziedot dzimu, dziedot augu” esam iepazinuši ceļu līdz I dziesmu svētkiem, svētku sastāvdaļas, tradīcijas, simbolus, kā arī pirmo četru Vislatvijas koru salidojumu statistiku, tad pagaidām nav pieminētas un aprakstītas dziesmu svētku estrādes.

Skaidrs, ka tik lieli un nozīmīgi muzikāli sabiedriski pasākumi nenotika klajā laukā, jo bija nepieciešams kaut vai jums virs galvas, kas pasargātu dziedātājus, orķestrantus un viņu notis no izmirkšanas. Un pirmo svētku būvju tapšana bija ne mazāk nozīmīga par koru repertuāra atlasi, turklāt tik svarīgs notikums diktēja prasību gan par estrādes lielumu, gan, protams, skaistu noformējumu, atainojot dziesmu svētku lielo lomu latviskās sabiedrības kultūras dzīvē.

Te nu daudziem atklājums būs fakts, ka pirmajiem dziesmu svētkiem savas pastāvīgas estrādes nemaz nebija – tika būvētas pagaidu celtnes, kuras drīz pēc pasākuma tika nojauktas, taču tas nenozīmēja, ka varēja apmierināties ar paviršām pagaidu ēkām, jo klausītājiem, ne tikai klausoties kormūzikā, bet arī raugoties uz skatuvi, vajadzēja izbaudīt sajūsmu un prieku arī par būvnieku sasniegumiem.

Pirmo trīs dziesmu svētku celtnieks bija mūsu ievērojamais arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis, kas savu arodu studējis Berlīnē un Sanktpēterburgā, un kopumā viņš projektējis ap pussimts ēku, no kurām slavenākās varētu būt Rīgas cirks, Mūzikas akadēmijas un Apgabaltiesas ēkas.

Pirmajiem dziesmu svētkiem Baumanis projektēja 1000 dziedātājiem domātu atklātu estrādi, kas tika uzbūvēta Viesturdārzā, un tur esošie lielie koki veidoja sarīkojumam labvēlīgu akustiku. Taču turpmāk arhitekts paredzēja svētkos arī sliktāku laiku, un II dziesmu svētkos tapa jau ar jumtu pārsegta ēka, kurā varēja pulcēties 15 000 klausītāju un 2 tūkstoši dziedātāju. Bazilikas stilā veidoto ēku uzcēla Jēkaba laukumā, un pēc svētkiem to atkal nojauca.

Trešajiem, 1888. gada dziesmu svētkiem arhitekts Baumanis projektēja jau 3000 dziedātājiem domātu estrādi. Tā tika uzcelta Kalpaka bulvāra un Valdemāra ielas krustojumā, tagadējās Esplanādes stūrī, un klausītājiem atkal tika paredzēti 15 tūkstoši sēdvietu. Jumta konstrukcija balstījās uz 160 stabiem, estrāde bija veidota kā slīps paaugstinājums kāpienos. Ēkas galveno fasādi rotāja 4 tornīši, un no 3 pusēm to iežogoja ar sētu.

Arī IV dziesmu svētku estrādi 1895. gadā Jelgavā veidoja kā baziliku, šoreiz tās autors bija mūsu jūgendstila meistars, arhitekts Konstantīns Pēkšēns, un ēka bija daudz lielāka par iepriekšējām, ar vietām jau 25 tūkstošiem klausītāju un 5000 dziedātājiem. Taču šoreiz neparedzētas grūtības sagādāja sliktie laika apstākļi un celtnieku paviršais darbs. Lietum līstot, koristu gājiens brida pa dubļiem, līdz sasniedza koncerta ēku, kur pa slikti uzklātā jumta šķirbām gāzās lietus, samērcēdams cilvēkus un mūzikas instrumentus. Tad nu Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks, svētku rīkotājs Jānis Čakste sāka glābšanas darbus – par 2600 rubļiem no paša līdzekļiem viņš sapirka jumta papi, kuras uzklāšanai tika mobilizēti visi Jelgavas jumiķi un strādnieki, kuri 12 stundu laikā, strādājot lietū, uzlika ēkai ūdensnecaurlaidīgu jumtu. Svētki bija glābti, un turpmākajās dienās viss notika saskaņā ar programmu.

Savukārt nākamo, V dziesmu svētku ēka Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas stūrī celta jau pēc tagadējā Rīgas latviešu biedrības nama autora, arhitekta Ernesta Poles projektiem – laikabiedri vērtēja, ka gan izskata, gan apjoma ziņā tā bija kā kritiens atpakaļ – pulcēties varēja vien divarpus tūkstoši dziedātāju un 10 tūkstoši klausītāju. Par to, kāds bija mūsu mūzikas un sabiedrības attīstības ceļš līdz V Vispārējiem dziesmu svētkiem 1910. gadā, uzzināsiet rīt šai pašā laikā.

Raidījums tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru

Attēlā: IV Vispārējo dziesmu svētku estrāde Jelgavā.