Grūti aprakstīt to sajūsmas vilni, kāds valdīja Latviešu III vispārīgajos dziedāšanas svētkos 1888. gada jūnijā. Tie salīdzinot ar iepriekšējiem tika gatavoti visrūpīgāk – koru vadītājiem izplatīja Vīgneru Ernesta sarakstītas brošūras, rīkoja īpašus sagatavošanas kursus. Svētku norises laiks atkal tika izraudzīts īsi pirms Jāņiem, kas pēc tagadējā kalendāra iznāk no 30. jūnija līdz 3. jūlijam. Svētku rīkošanu atkal uzņēmās Rīgas Latviešu biedrība ar priekšnieku Frīdrihu Grosvaldu priekšgalā.

1888. gadā kopkorī dziedāja jau 117 kori ar 2618 dziedātājiem, pirmo reizi dziesmu svētkos piedalījās arī kori no Latgales. Pavadījuma atskaņošanai tika nolīgts 40 dalībnieku liels simfoniskais orķestris. Svētku virsdiriģenti bija Indriķis Zīle, Jurjānu Andrejs, Vīgneru Ernests un goda virsdiriģents Jānis Bētiņš. Šais svētkos pirmoreiz publikas priekšā stājās komponists Jāzeps Vītols ar balādi „Bērzs tīrelī”, ievadot jaunu posmu mūsu kordziesmas attīstībā. Laicīgās mūzikas daļā izskanēja arī Vīgneru Ernesta, Ādama Ores un Straumes Jāņa dziesmu pirmatskaņojumi. Kopā no 31 garīgā un laicīgā koncerta dziesmām jau 21 piederēja latviešu autoriem, un konkursā par jaunām dziesmām vīru korim par labākajām atzina Oskara Šepska un Jurjānu Andreja darbus.

Togad svētku pirmā diena tika veltīta dziesmu karam, kurā piedalījās 30 kori, tad divos dienā notika svētku gājiens un dziedātāju apsveikšana. 1. jūlijā izskanēja garīgās mūzikas koncerts, dienu vēlāk – laicīgās dziesmas, un desmitos vakarā sekoja lielisks goda mielasts. Tajā piedalījās kā svētku rīkotāji un aicinātie viesi, tā visi citi, kas bija samaksājuši mielastam paredzētās 125 kapeikas.

Jaunums bija tas, ka 1888. gada III dziesmu svētkos bez tradicionālajiem garīgās un laicīgās kora mūzikas koncertiem izskanēja arī instrumentālais koncerts pasākuma pēdējā dienā, 3. jūlijā. Tas bija ļoti nozīmīgs notikums mūsu mūzikas kultūrā, īsta profesionālo skaņražu jaundarbu skate, ko vainagoja Andreja Jurjāna kantāte „Tēvijai”.

Visus trīs koncertus kopā noklausījās ap 40 000 apmeklētāju, pēc pēdējā svētkus noslēdza liela balle, kurā ieradās ap 6000 viesu. Svētku ēku rotāja pieci lieli lukturi ar 40 lampām katrā, tā ka ballē „bijis gaišs kā gaišākajā dienā”. Pēc pusnakts sākusies Vīgneru Ernesta vadīta apdziedāšanās, izman­tojot gan parastās dzīru, gan Jāņa meldijas. Sievu un meitu lielā daļa bijusi tautas tērpos, kamēr vīru vidū tēvu tēvu brūno svārku un caunu cepuru vēl bijis maz. Balles laikā izdalītas arī koriem piešķirtās balvas. Sarīkojums beidzies tikai „labi rīta pusē”, kad svētku rīkotājs Grosvalds bija pabeidzis pēdējo runu, novēlēdams satikties drīz nākamajos dziesmu svētkos.

Jā, togad tautas tērpi koristu vidū vairs nebija gluži retums, īpaši tos varēja redzēt Lejaskurzemes koros, kuru dziedātājas, Rīgas kungu spriedumos daudz neklausīdamās, ieradās svēt­kos ar dārgumiem, izceltiem no mātes vai vecmāmuļas tīnes dibena. Tāpat koru repertuārā joprojām godā celta bija tautasdziesma, kuru skaitu papildināja Dāvida un Jāņa Cimžu harmonizējumi, pirmatskaņojumu vidū bija arī Jurjānu Andreja „Lūk, roze zied” un Vīgneru Ernesta „Kā Daugava vaida”, kas centās izkonkurēt Baumaņu Kārļa dziesmu ar šiem pašiem vārdiem. Un rīt – stāsts par jau IV vispārējiem latviešu dziesmu un mūzikas svētkiem…

Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru