Runājot par latviešu tautas brīnišķīgās tradīcijas – dziesmu svētku - pirmo vēsturisko periodu, nedrīkst aizmirst, ka tolaik tādas Latvijas nemaz nebija. Baltija bija vien Krievijas impērijas daļa, Latvijas novadi tika saukti par Kurzemes un Vidzemes guberņām, Latgale bija daļa no Vitebskas guberņas, un šādu grandiozu koru salidojumu rīkošana nebija iespējama bez gubernatoru labvēlības.

Dziesmu svētku rīkotāji lika lietā labi pārbaudītu metodi, kas darbojas līdz šai dienai – veltīja svētkus kādai nozīmīgai gadskārtai, protams, lielākoties caru valdīšanas jubilejām vai – kā IV dziesmu svētkos – 100 gadu atcerei, kopš Kurzeme pievienota Krievijai. Nekas cits neatlika, ja bija nepieciešams izlūgties impērijas varas pārstāvju žēlastību, un gubernatora apsveikuma runa, tāpat kā Krievija himna, bija neatņemama pirmo piecu dziesmu svētku sastāvdaļa. Taču šie mesli nebija būtiski, jo svētku galvenā doma bija latviešu kopāsanākšana ar dziesmotu karogu rokā. Un šajos gandrīz 40 gados, kas šķīra I un V Vispārējos dziedāšanas svētkus, noiets milzīgs muzikālās un kultūras attīstības posms, no pirmajiem Jāņa Cimzes tautasdziesmu harmonizējumiem līdz Jāzepa Vītola balādei „Gaismas pils”, ko šobaltdien uztveram kā šedevru un dziesmu svētku un latvju tautas pašapziņas neatņemamu sastāvdaļu.

Jā, laiks no pirmajiem svētkiem 1873. gadā līdz piektajiem 1910. gadā mūsu tautai bija ļoti sarežģīts un grūts, taču ne velti latviešu dēvē par dziedātājtautu. Un tā savu sirdi ar lielu degsmi atvēra iepriekš neierastajai kordziedāšanai. Kā teicis mūsu dziesmu svētku pirmā perioda koru dzīves un darbības aculiecinieks Kaudzītes Matīss, tad papriekš bija „vienkārši un tikai priekš dažiem īpašiem dziedāšanas gadījumiem sastādīti pulciņi”, kuri vēlāk „pamudināti no labiem vadītājiem, sāka pamazām nodibināties par pastāvīgiem dziedātāju koriem” - tā toreiz veidojās koru lielais vairums.

Ar laiku izrādījās, ka dziedāšanas biedrībām vajadzīgi likumi jeb statūti, un, lai sapulcētu biedrību korus vienā kopkorī, atkal vajadzīgas biedrības un, galvenais, talantīgi vadoņi. Par laimi, tādu 19. gadsimta beigās latviešu vidū netrūka – uz atmodu skubināja izcilie kultūras un sabiedriskie darbinieki Kronvaldu Atis, Krišjānis Valdemārs, Auseklis, Andrejs Pumpurs, taču līdzās literatūrai varbūt pat nozīmīgāka loma nacionālās idejas stiprināšanā bija tieši latviskajai dziesmai, kas skāra visus novadus Latvijas etnogrāfiskajās robežās.

Gara gaismu tautā nesa skolotāju semināru audzēkņi, viņu vidū arī lieliski mūziķi un diriģenti, sākot ar Juri Neikenu un Jāni Bētiņu. Jāatzīmē, ka gan Bētiņš, gan viņa kolēģis Indriķis Zīle stājās apvienotā kora priekšā visos piecos pirmajos dziesmu svētkos, vispirms kā virsdiriģenti, divatā tiekot galā ar koncertu programmu, vēlāk jau kā goda virsdiriģenti, līdzās nākamajai paaudzei – Andrejam un Pāvulam Jurjāniem, Vīgneru Ernestam, Jānim Kadem, Paulam Jozuusam un Jāzepam Vītolam. Minētajiem muzikālajiem spēkiem pievienojami arī jaunie, izglītotie latviešu skaņraži, kas gādāja par nacionālu repertuāru – Alfrēds Kalniņš, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis un citi, un viņu dziesmas ir koru un klausītāju iemīļotas šobaltdien.

Šie pieci lielie dziesmu svētki, kas notika Rīgā un Jelgavā, bija kā robežstabi ceļā uz valstisku neatkarību. To veicināja arī izcīnītās latviešu ģimnāzijas vairākās pilsētās, latviešu profesionālās mūzikas izaugsme – šai druvā 20. gadsimta sākumā varējām lepoties ar spilgtiem komponistiem, mūziķiem, dziedoņiem un diriģentiem, uzplauka arī latviešu teātris. Šis tautiskās atmodas bangojums noslēdzās ar Latvijas valsts dibināšanu 1918. gada 18. novembrī, taču līdz nākamajiem, VI Vispārējiem dziesmu svētkiem pagāja vēl krietns laiks – par to jau rīt…

Raidījumu cikls top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru

Attēlā: I Vispārīgo dziedāšanas svētku gājiens