Leļļu teātrim jauni krēsli un jauns galvenais režisors -

tieši šāds citāts pirms kāda laika bija lasāms presē, vēstot par izmaiņām teātrī, kura izrādes es esmu apmeklējis bērnībā, kopā ar vecākiem sēžot vēl vecajos krēslos. Tiesa gan, ne krēslus, ne pašas leļļu izrādes es neatceros - tāpat kā mans sarunu biedrs, jaunais Leļļu teātra galvenais režisors Ģirts Šolis.

Viņš šķiet nedaudz sapīcis, ka tik liela vērība tiek pievērsta tieši krēsliem un tas nav nekāds brīnums, jo Ģirta līdzšinējā režisora pieredze ir saistīta ar neatkarīgajiem teātriem, kur sēdēšanai atvēlētie krēsli ir "izvelkami vai saliekami vai vispār ir tikai maisi" un tam var piekrist, jo uz teātri cilvēki nāk nevis ērti pasēdēt, bet gan noskatīties izrādi:

Konkurence par mazā cilvēka uzmanību šodien ir diezgan liela!

Tomēr teātrī mēs varam darīt to, ko vecāki pārsvarā nedara - mēs rosinām bērna fantāziju, mēs ar viņu runājam, mēs viņu iesaistām, rotaļājamies, rosinām kritiskās domāšanas aizmetņus... Mēs varam mijiedarboties, kas nenotiek, bērnam skatoties "multenes"!

Ģirtam ir arī diezgan skarbs viedoklis par tā saucamajām "bērnu" izrādēm - ja mūsdienu skatītāju ir izlutinājušas visai ģimenei paredzētās animācijas filmas, tādas kā "Šreks" vai "Ledus laikmets", arī Leļļu teātrī ir jāienāk jaunām vēsmām:

Kas ir bērnu lugas? Tas ir absolūts idiotisms! Bieži vien pieaugušie ir iedomājušies, ka bērni dzīvo no lielās pasaules nodalītā, sterilā bērnu pasaulē, kur viņš ir drošībā  - visi "ķu, ķu, ķu", visādi rūķi un viss tur tāds...

Man ir svarīgi, lai bērnu izrādēs būtu pēc iespējas vairāk tā, ko es kā pieaugušais vēlos bērnam pateikt, tāpēc es uz tām skatos vairāk kā uz izrādēm visai ģimenei - biļetes tāpat pērk vecāki un mums ir uzdevums ieinteresēt tieši vecākus!

Sarunā izskan arī dziesma no Leļļu teātra kādreizējā bestsellera, pirms četriem gadu desmitiem tapušās izrādes "Šveiks", jo gan man, gan Ģirtam bērnībā mīļas bija divas mazās platītes ar Ivara Vīgnera sarakstītajām dziesmām, kur Jāņa Petera vārdus izdziedāja Ojārs Grinbergs - reizēm pikantie teksti šķita pievilcīgi un gan toreiz, gan arī tagad tos abi zinām no galvas:

Mēs bērnībā skatījāmies pasaku par jocīgu onkuli Šveiku, kas sveikā tika cauri visām problēmām, to zemteksta fonu tai vecumā neredz, tas ir tikai pieaugušajiem. Šis ir ļoti labs piemērs ģimenes izrādei "plus"!

Tā kā esmu redzējis Ģirta režisētās izrādes "Pasaka par veco nāvi" un "Dienas varonis", bet viņa ar mūzikas klausīšanos un spēlēšanu saistīto jaunības gaitu košos aprakstus esmu lasījis Jāņa Joņeva grāmatā "Jelgava 94", pavaicāju, vai būtu iespējama leļļu izrāde par kādu no Jelgavas mūzikas fenomeniem - PRĀTA VĒTRU vai šo grāmatu:

Ticamākais, ka nē.

Ja es to darītu, tas būtu kinematogrāfs - to laikmetu es atceros, es varu atcerēties smaržu, es zinu visus tos grāmatā aprakstītos cilvēkus, es zinu, kā ir mainījušies viņu likteņi ...

Grāmatas "Jelgava 94" lappusēs ir atvēlēta arī vieta Ģirta grupai FRONTLINE - dibināta deviņdesmitajos, tā izdzīvojusi tipiskos tā laika pagrīdes grupu dzīves pavērsienus - pašiem neaizmirstamus koncertus puslegālās un legālās koncertvietās, sastāva maiņas, kā arī nekvalitatīvus un zūdošus ierakstus - tā grupas profilā portālā Draugiem.lv ir rodamas vien trīs dziesmas, pa vienai uz katru tās pastāvēšanas desmitgadi, bet raidījuma izskaņā klausāmies dziesmu "Tik vēlu" - tā ir rodama savulaik izdotajā Māra Šverna dziesmu koverversiju albumā "Brāļi un māsas":

Man vienmēr ir imponējis, kā skan Māra grupa BALOŽU PILNI PAGALMI - un arī mūsu skanējumā ir bijušas kaut kādas ietekmes no šīs grupas...