"Dziesmas parasti rodas līdz ar pārdzīvojumiem – gan tad, ja tie pozitīvi, gan tad, ja tie izrādās negatīvi. Tā ir monētas gaišā puse šajā briesmīgajā situācijā," saka dziesminieks un folkloras kapelas MASKAČKAS SPĒLMAŅI vadītājs Ansis Ataols Bērziņš, kuru daudzi atpazīs kā 2009. gada 13. janvāra nemieru dalībnieku.

Tautā šie notikumi tiek saukti par Bruģakmeņu revolūciju, bet Ansis to dēļ pārtapis par trimdas mūziķi, lai gan uzskatījām, ka šis termins izzudis līdz ar Atmodu. Valsti, kurā šobrīd viņš atrodas, Ansis telefonsarunā drošības apsvērumu dēļ neatklāj – 2015. gada nogalē viņš Latvijā tika notiesāts ar reālu brīvības atņemšanu uz gadu un astoņiem mēnešiem un šobrīd mūziķis atrodas politiskajā emigrācijā.

Lai gan dziesmu sacerēšanu un ierakstīšanu Ansis turpina arī šobrīd, prieku par jaunradi apēno 2009. gada notikumu raisītās sekas. Kā gan tas nācās, ka ceļš, kas uz Doma laukumu tika uzsākts ar akordeonu rokā, beidzās ar akmeņiem Saeimas logos?

"Uz Doma laukumu devos ar Atmodas laika dziesmotās revolūcijas atmiņām – tolaik, būdams skolnieks, piedalījos visās manifestācijās, 4. maijā sargāju Augstāko padomi, to izjutu kā savu pusaudža atbildību! Pēc 1991. gada politikā vairs nepiedalījos – studēju," atceras Ansis.

Tomēr 2009. gadā sapratu, ka viss kļuvis tik slikti, ka nedrīkstu vairs palikt malā, tāpēc paņēmu savu bajānu un gāju uz Doma laukumu. Domāju – dziedāsim tāpat kā pirms divdesmit gadiem, un ar dziesmu kaut ko mainīsim. Bet izrādījās, ka mītiņš ir kā formāls koncerts, kas nekādi nepielāgojas tautas izjūtām. Un tad sajutāmies tā: ja reiz esam sasaukti ar mērķi atlaist Saeimu, jāiet pie tās runāties! Aizgājām. Taču neviens ar mums nerunāja. Un tad pārņēma sajūta, ka ķekatu tradīcijās jāapskādē ēka, lai tās iemītniekiem parādītu, ka tā rīkoties nedrīkst! Tas nebija vandālisms, bet gan latviešu tradīcijās veikts simbolisks akts latviešu tautas un Latvijas interesēs,

pārliecināti teic mūziķis, un viņa pārliecība joprojām nav mainījusies:

Uzskatu, ka rīkojos pareizi… Tikai ir sajūta, ka cena, ko šobrīd par to maksāju, ir pārlieku augsta – tas, kā šobrīd Latvijas valsts moka mani un manu ģimeni, ir neadekvāti!

Latvijā Ansis izgājis visu oficiālo tiesu sistēmas dzirnakmeņu ceļu. "Godprātīgi visur piedalījos, mēģinot pierādīt, ka esmu rīkojies idejas vārdā. Taču, jo vairāk to darīju, jo vairāk mani nīcināja,” atklāj Ansis. "Tādiem, kas grautiņā nonāca nejauši, neko nemaksāja parakstīt vienošanos ar prokuratūru. Bet es tur biju idejas vārdā, tāpēc nekādu vienošanos neparakstīju – nejutos tiesīgs tautu nodot!"

Šobrīd vissmagākā ir atšķirtība no ģimenes. "Tas ir pats trakākais – nevienam to nenovēlu," emocijas neslēpj dziesminieks, un, vaicāts, kā šobrīd iespējams viņam sniegt palīdzīgu roku, labprāt uzskaita: "Pirmkārt, maksimāli par to jārunā, jāraksta – avīzēs, tīmeklī, visur. Otrkārt, sākta parakstu vākšana tiešās demokrātijas portālā Change.org, kur ikviens sadaļā ej.uz/paransi var parakstīties par cietumsoda atcelšanu – tam ir liela sabiedriska nozīme, kas varētu atstāt zināmu iespaidu uz ierēdņiem. Galu galā, Ukrainā tika pieņemts Maidana dalībnieku amnestijas likums. Kāpēc gan arī Latvijā nevarētu pieņemt līdzīgu likumu?"